 |
| Norvēģija, Preikestolhytta |
 |
| Norvēģija, Preikestolhytta |
Ooo, bagātīgas brokastis! Tik lieliski ēst brokastis nesteidzīgi(apmēram stundu) un caur logu skatīties uz ezeru un kalniem.
Ēdot
brokastis izlēmu mainīt plānus un arī nākamo nakti pavadīt šeit. Vakar
jau noskaidroju, ka hosteļa istabā brīvu vietu uz šo nakti nav, bet
pastāv iespēja par 50 EUR tikt pie savas personīgās istabiņas. Biju
gatava šo summu maksāt, bet... nu atklājās, ka arī šī vieta jau
aizpildījusies, tagad vienīgā opcija ir par 70 EUR. Tas nu gan mazliet par
sālītu... Pie viena apjautājos par pārgājienu maršrutiem. Principā
gribēju zināt, vai ar šodienas laikapstākļiem - lietu un pelēkiem
padebešiem - manis noskatītais maršruts ir drošs. Reģistratūras
darbiniece teica, ka šī taka nav īpaši labiekārtota (ideāli!!), un mežā
varot būt diezgan slapjš, turklāt tā ir daudz grūtāka par Preikestolen taku. Ja man ir ūdensizturīgi apavi, tad viss būs
kārtībā.
Kad devos ceļā, uzkrita pāris sniega pārslas. Interesanti gan.
 |
| Norvēģija, Preikestolhytta |
Takas sākuma posms bija tas pats, kas takai uz Preikestolen. Drīz vien takas
sadalījās. Manis izvēlētā taka izskatījās daudz vientulīgāka par Preikestolen
taku, īpašu jau lietainā laika dēļ. Izskatījās, ka uz šīs mazāk populārās takas
būšu viena.
Pilns ar milzīgiem akmeņiem! Kad Latvijā tāds mētājas kaut kur ceļa malā,
uzreiz tiek nodēvēts par dižakmeni, he, he. Te kaudzēm tādu
"dižakmeņu".
Jā, šī ir tieši tāda taka, kā vēlējos! Bez citiem cilvēkiem, mežonīga,
praktiski nelabiekārtota, vien ar sarkaniem "T" burtiņiem, kas vietām
bija galīgi izbalējuši.
Atrodoties absolūtā dabas ielenkumā bez citiem cilvēkiem, jutu milzīgu
brīvību un laimi. Gāju lēni, lai visu izbaudītu - gan pavērotu ainavas, gan
noglāstītu kokus, sūnas, akmeņus... Tāda bauda pieskarties dabai! Vienkārši
apskaut koku un justies laimīgi.
Iepriekš domāju, ka pēc vakardienas būšu sagurusi, bet gluži pretēji -
ķermenis bija atcerējies, ko nozīmē būt kalnos. Lieliska sajūta.
Ceļš veda tikai augšup. Brīžiem tā bija vairāk klinšu kāpšana, nevis parasts
pārgājiens pa taku kā vakardien. Lieliski!!
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Vienā brīdī nonācu milzīgā plato, kur izbalējušos "T" burtiņus
nebija nemaz tik viegli saskatīt, brīžiem bija jāapstājas un jālūkojas visapkārt,
lai kādu no tiem pamanītu. Plato klinšainuma dēļ taka kā tāda arī nebija
manāma. Īstenībā arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc laiku pa laikam ir
veselīgi paceļot vienam - tev ir pilnībā jākoncentrējas notiekošajam.
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Apkārt pavērās skaisti skati, bet... tālumā bija manāmi tumši pelēki mākoņu
blāķi gar visu pamali, ko vējš pūta šurp. Ak jel. Skaidrs, ka garām man tas
nepaies. Griezties atpakaļ? Negribas. Iet uz priekšu? Ej nu sazin, cik spēcīgs
lietus vai sniegs nāk. Jebkurā gadījumā skatoties, cik ātri mākoņu blāķis (nu
jau vairāk visa padebess) pārvietojas, sapratu, ka tikt no plato mežā arī ejot
atpakaļ nepaspēšu. Tad jau nav vērts griezties atpakaļ. Nu tad tik mudīgi uz
priekšu! Sāka snigt. Lielām pārslām. Kā Ziemassvētkos. Snigšana jau nebūtu
nekas briesmīgs, bet vējš!! Pēc mirkļa sākās īsta sniega vētra! Nu... vismaz
latvieša izpratnē. Brīžiem nebija iespējams ievilkt elpu, brīžiem likās, ka
mani aizpūtīs sazin kur, brīžiem nevarēju ieraudzīt jau tā grūti saskatāmos
"T" burtiņus, jo sniga pārāk stipri, zeme jaucās kopā ar debesīm.
Spītējot sniegam turpināju ceļu augšup. Mazliet baisi. Nav jau zināms, vai vējš
pastiprināsies vai drīz rimsies. Ņemot vērā, ka visas debesis bija caur un
caurēm pelēkas, nebija lielu cerību, ka šī dabas niknošanās drīz beigsies. Kādā
brīdi mani apdzina vīrietis ar suni, tas manī iedvesa mieru, ka neba es vienīgā
tādā laikā esmu kalnos. Nu jau uz plato bija redzami daudzi pleķi ar sniegu,
kas vēl saglabājušies no ziemas. Vairākus nācās arī šķērsot. Vēl pēc kāda laika
man pretī nāca pāris ar diviem suņiem. Uhh, labi, ka man līdzi bija lietusmētelis
un cimdi, varen noderīgi.
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Beidzot sasniedzu virsotni. Skaidrā laikā visapkārt būtu jāpaveras skaistai
ainavai, bet tagad tikai nebeidzams pelēkums.
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Nu jāmeklē ceļš lejup. Ja pie Preikestolen viss bija labi marķēts ar n-tajām
norādēm un uzrakstiem pat tur, kur tas nav nepieciešams, tad šajā virsotnē pat
nebija norāde ar lejupejošās takas sākuma punktu. Tālumā pamanīju "T"
burtiņu un neatlika nekas cits, kā vien cerēt, ka tas marķē taku man
nepieciešamā virzienā. "T" burtiņu atrašana joprojām laiku pa laikam
bija grūta. Sniegs sniga tieši acīs, neko redzēt nevarēja. Iedomājos, ka
sliktākajā gadījumā man līdzi ir gana daudz ūdens un pārtikas, arī kāda silto
drēbju kārta, žēl tikai, ka nav ne naža, ne šķiltavu, bet gan jau kaut kā
izdzīvotu, hi, hī. Kāpšana lejup pa slapjajiem akmeņiem nebija īpaši
vienkārša. Kājas sen jau bija viscaur slapjas. Uz takas satiku vēl vienu
cilvēku pāri. Pēc kāda laika nonācu krustcelēs, kur neviens no uzrakstiem
nenorādīja man nepieciešamajā virzienā. Labi, ka šķietami pareizajā virzienā
devās taka, pat ja tā bija bez uzraksta. Atlika cerēt, ka intuīcija man nemelo.
Zeme bija šausmīgi slapja un dubļaina, bet man tas neko daudz vairs nemainīja.
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Te pēkšņi kā uz burvju mājiena mākoņi pašķīrās, parādījās zilas debesis,
spoži uzspīdēja saulīte. Pēkšņi. Ja visa zeme nebūtu slapja, ja mitrie akmeņi
nemirdzētu saulē, ja apavi nebūtu viscaur izmirkuši, ja fotoaparātā nebūtu
bildes ar sniegu, šķistu, ka visu šo sniega vētru esmu iztēlojusies vien savā
prātā. Lai gan nevaru sūdzēties, es taču braucu uz Norvēģiju lūkoties pēc
piedzīvojumiem, sniega vētra kalnos - kārtīgs piedzīvojums! Tagad sekošana
"T" burtiem likās kā tīrā bērnu spēlīte. Beigās šī taka atkal
apvienojās ar Preikestolen taku, attiecīgi - uzradās daudzi cilvēki. Pēc dienas
dabas ielenkumā vien ar 5 cilvēku sastapšanu, galīgi negribējās redzēt visus
šos trokšņainos cilvēkus. Pārgājiens ir būšana dabā, nevis cilvēkos. Kad
sasniedzu punktu, kur bija šodienas takas sākums, pakāpos pa to vēlreiz, lai nonāktu
vienā skaistā plato, kas bija izcila piknika vieta ar fantastisku skatu tālu
prom no cilvēkiem. Tik jauki tā sēdēt saulītē, bet lejā - visa pasaule pie
kājām. Pēc laiciņa atkal savilkās mākoņi, bez saulītes sēdēt palika pārāk vēsi.
Devos lejup. Pēc mirkļa atkal palika saulains. Atradu citu vietu, kur piesēst
un baudīt skatu. Un tad atkal savilkās mākoņi. Jopcik, ir nu gan te
laikapstākļi!! Mainās ik pēc 5 minūtēm. Pamanot tumši zilo pamali, sapratu, ka
nav vērts sēdēt un gaidīt saulīti, jo drīz atkal sāksies pamatīgi lieti vai
sniegi. Nu neko, diemžēl jāčāpo uz autobusu...
 |
| Norvēģija, pārgājiens uz Moslifjellet |
Kad gribēju maksāt ar naudu,
šoferis teica, ka pieņem tikai kartes. Dīvaini. Ja nu man kartes nebūtu?
Turklāt vakar šoferis pieņēma maksājumu skaidrā naudā. Tiesa, biļeti
neiedeva.
Joprojām priecājos, ka kā
starppilsētu transports kalpo prāmis. Ho, ho, ho, biļešu pārdevējs izskatījās
pēc izbijuša pirāta!
Cauri lietainajai pilsētai ar
Google Maps bildīti devos hosteļa meklējumos.
Daži ceļošanu vienatnē uzskata par
baigo izaicinājumu. Tad jau mans tas ir vēl lielāks izaicinājums, jo joprojām
ceļoju bez nevienas ierīces ar wifi pieejamību. Tādā gluži veclaicīgā veidā,
paļaujoties vien uz intuīciju, mājās izprintētiem materiāliem, satikto cilvēku
zinošumu. Man šķiet, ka tieši šāda ir īsta ceļošana. Bez wifi. Jā, jā, arī
mūsdienās!
Spocīgi klusa pilsēta. Gāju cauri
privātmāju rajonam, viss absolūti mierīgs, uz ielām vien reta mašīna, bet
neviena paša cilvēka. No vienas puses - drošāk, no otras puses - ja nu
apmaldos, kam lai jautāju ceļu?
Veiksmīgi atradu hosteli. Iekāpu
liftā, bet nesapratu, kā lai to iedarbina. Tad pielēca, ka tas darbojas tikai
un vienīgi izmantojot elektronisko karti, kas kalpo arī kā istabas atslēga. Ak,
nu kāpēc viss tā jāsarežģī?
Ļoti interesanta hosteļa koncepcija
- divvietīgas istabiņas, gluži kā parasti viesnīcu divvietīgie numuriņi. Mana
istabas biedrene bija meitene no Anglijas. Smieklīgi, ka arī iepriekšējā naktī
viņas istabas biedrene bija meitene no Rīgas. Vismaz man nebija jāskaidro, kur
tāda atrodas.
Guļot baltajos palagos šķita
absolūti nereāli iedomāties, ka vēl šorīt bija sniega vētrā, pūloties saskatīt
pareizo ceļa virzienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru