No rīta devāmies ceļā uz Hoverla kalnu - augstāko kalnu Ukrainā (2061 m),
ukraiņu nacionālo lepnumu, kurā jāuzkāpj katram ukrainim. Visapkārt valdīja
baigā migla, Karpati bija dūmakā tīti. Ceļš virzienā uz kalnu bija asfaltēts,
bet briesmīgi bedrains. Pēkšņi sākās rinda ar mašīnām. Pēc mirkļa izrādījās, ka
ir veselas divas rindas. Vienā it kā vairāk stāvēja busiņi, bet otrā - vieglās
mašīnās. Braucām rindā pie vieglajām mašīnām. Kad nokļuvām pie vārtiem, ceļa
kustību regulējošais vīrietis sāka brēkt virsū, kāpēc mēs aizšķērsojam ceļu
tiem, kuriem caurlaides jau ir iegādātas. Pfff, kā mēs par to varējām zināt.
Šis vīrietis labāk varēja stāvēt jau rindas sākumā un cilvēkus informēt par
caurlaižu iegādes nepieciešamību un sadalīt visus tajos, kuriem caurlaides jau ir
un tajos, kuriem tās vēl vajag nopirkt. Iegādājāmies caurlaidi un varējām
turpināt ceļu. Drīz vien asfaltētais ceļš pārvērtās briesmīgas kvalitātes
grants ceļā ar bedrēm (kā nu bez tām!) un lieliem akmeņiem. Kad ceļš palika
stāvs, visi trīs kāpām ārā no mašīnas, lai tai mazāks svars, un gājām kājām.
Pat ar atviegloto svaru mašīna divās vietās uzkārās uz lieliem akmeņiem, riepas
sāka kūpēt ar melniem dūmiem. Ak, nabaga auto! Bet ne mums vienīgajiem bija
kūpošas riepas... Beidzot sasniedzām vietu, kur takas sākums vairs nebija tālu,
un atstājām auto ceļa malā. Mamma palika lejā, bet mēs ar brāli un tēti sākām
kāpt Hoverla kalnā.
 |
| Ukraina, ceļā uz Hoverla |
Kalna pakāje bija apaugusi ar egļu mežiem. Bet kādas tās egles! Oho! Tik
garas egles vēl nekur nebiju redzējusi. Kopumā mežs atgādināja krievu
mākslinieku gleznas. Šķita, ka pavisam drīz kur pavērsies tieši tāda pati aina,
kāda attēlota uz konfektes "Lācītis ķepainītis" vai tamlīdzīgi.
Pēc vakardienas un aizvakardienas lietavām taka bija ļoti slidena un
dubļaina, brīžiem takas vietā tecēja strautiņš.
Pēc kāda laiciņa egļu mežus nomainīja biezas kadiķu audzes, visapkārt
pavērās skati uz mežiem klātajiem Karpatiem.
Kad kadiķu biezoknis sāka palikt plānāks, taka kļuva ļoti, ļoti stāva. Kāpiens augšup
ne pa jokam.
Cilvēki vienkārši mudžēja. Var jau it kā saprast - nacionālais lepnums,
sestdiena, bet vienalga līdz galam man nebija skaidrs, kāpēc šādā ne tuvu
viegli kāpjamā kalnā ir tādas cilvēku straumes?? Veci un jauni, lieli un mazi.
Briesmīgi. Ne miņas no ierastā kalnu miera un klusuma. Turklāt ukraiņi
izrādījās ļoti bīstami kalnos kāpēji - nesās garām kā traki, spraucās garām
pāris centimetru atstatumā. Ja nu kādam paslīd kāja? Tur vēl kāds ducis viņam
nogāztos līdzi kā tādi domino kauliņi...
Lai gan cilvēku daudzums mani galīgi nepriecēja, tomēr fascinējoši bija
skatīties, cik patriotiski ir šie kalnos kāpēji - tautiskos kreklos un
vainadziņos, ar karogiem pār pleciem un dziesmām uz lūpām. Iespaidīgi!!
Kad pēc grūta kāpiena sasniedzām virsotni, no tās pavērās skaisti skati. Kā
jau parasti - visas mokas bija tā vērtas!
Dubļainais lejupceļš nebūt nebija vieglāks par augšupceļu, jo bija jāiet
ļoti lēni un uzmanīgi, lai kaut kur nepaslīdētu.
Kopumā visu apmēram 20 km (ja tic pieveiktā attāluma mērītājam) garo taku
pieveicām 6 stundu laikā.
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
 |
| Ukraina, Karpaty, pārgājiens uz Hoverla kalnu (2061 m) |
Kad atgriezāmies pie auto, viss ceļš bija stāvgrūdām pilns ar mašīnām. Auto
bija novietoti abās ceļa malās, pārvēršot to par vienvirziena ceļu, jo divām
mašīnām tur vairs nebija, kur sarūmēties blakus. Tētis lēni sāka braukt lejup,
bet mēs gājām aiz mašīnas, lai citi braucēji nestumtos mūsu auto virsū. Aiz
mums braucošais vadītājs sāka stūrēt arvien tuvāk un tuvāk mums, beigās jau
brauca virsū bezmaz vai uz papēžiem, nekas cits neatlika, kā paiet malā un ļaut
viņam pietuvoties tēta vadītajam auto, ko šoferis arī nekautrējas darīt,
piebraucot pāris centimetru attālumā no tēta mašīnas. It kā tas viņam palīdzētu
tikt ātrāk uz priekšu. Nekādas loģikas, viena vienīga bezkaunība! Tāds nu
diemžēl ir ukraiņu pārvietošanās stils gan kāpjot kalnā, gan sēžot pie
stūres...
Pa nakti apmetāmies mums jau zināmajā lētajā motelī.
Ak, kāds patīkams nogurums pēc lieliskas dienas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru