Modinātāju biju uzlikusi uz plkst. 06:30, pamodos plkst. 06:50 ar šausmām,
ka tikai neesam jau nokavējuši autobusu. Nogurums dara savu… Nācās varen mudīgi taisīties.
Eric iepriekšējā vakarā man teica, ka vairāk par 10 km šodien iet īsti
negrib. Norunājām, ka pie šāda plāna centīsimies turēties. Pētot autobusu
sarastus secināju, ka tas diemžēl nebūs iespējams, un gar jūru būs jāčāpo 15
km. To jau ejot uz 40. autobusa pieturu viņam atklāju. Tāpat pateicu arī
to, ka ļoti iespējams, ka vakarā uz Rīgu nāksies stopēt. Pretī saņēmu bļāvienu: "Solveeeiiiigaaaa!!". He, he, ups!
Vakar biju aplūkojusi laika prognozes šim reģionam, visa diena tika solīta
saulaina. Braucām autobusā, kad sāka snigt. Ak, tad tāda skaitās
"saulaina" diena? Kad sasniedzām savu galamērķi Dzeņus, sniegs bija
mitējies un no zemes nokusis, bet visa apkārtne atkal tinās bezgalīgā pelēkumā,
brīžiem mazliet smidzināja.
Štrunts ar miglu, jo Vidzemes akmeņainā jūrmala ir tik ļoti skaista!! Gan
plašs smilšains liedags (kurš gan bija sarāvies par vairākiem desmitiem metru
un brīžiem nācās iet pa augšu, jo liedaga daļā skalojās jūra), gan mazi un
apaļi oļi, gan vidēja izmēra akmeņi, gan pamatīgiem akmens milžiem nosētas
pludmales, gan sarkanas klintis ar alām, gan pelēkas klintis. Tādu daudzveidību
vēl vajag pameklēt!
Mani jau iepriekš māca aizdomas, ka ziemā upju šķērsošana varētu sagādāt
zināmas problēmas, kā tas diemžēl arī bija. Lielākā daļa gan bija nelieli
strautiņi, kuriem nebija problēmu pārlēkt pāri, bet viena bija nudien pamatīga
upe, kurai nekādi nepārlēksi pāri. Vasarā nekādu problēmu - novelc apavus un
brien tik pāri, bet ziemā... Šī upe bija par dziļu pat Eric
ūdensnecaurlaidīgajiem zābakiem. Devāmies dziļāk sauszemē meklēt kādu tiltu.
Vienā vietā pāri upei bija brangs baļķis palielā augstumā no ūdens. Eric
pārgāja tam pāri uz otru krastu. Kā viņš vēlāk atzina - tas bija visai baisi,
bet viņš vismaz ikdienā pieradis staigāt pa dažādām šaurām sijām māju
celtniecības darbos. Es teicu, ka bez kārtīga mieta, ar ko atbalstīties, pāri
neiešu, bet diemžēl nekur tuvumā piemērotu kociņu neatradu. Teicu, ka turpināšu
iet dziļāk sauszemē un meklēt drošāka paskata upes šķērsošanas vietu. Eric
smējās, kā gan tas iespējams, ka man, vienam no drosmīgākajiem viņam zināmajiem
cilvēkiem, ir tik ļoti bail no upes šķērsošanas. Jā, tās tik tiešām ir
manas lielākās šausmas. Gāju dziļāk sauszemē, Eric man otrā upes krastā sekoja.
Viņš pamanīja vietu ar lieliem akmeņiem, kur upes šķērsošana izskatījās
potenciāli iespējama. Mani gan mazliet baidīja tas, ka akmeņi varētu izrādīties
slideni. Krastā atradu labu mietu, Eric no otras puses panāca pretī un upes
vidū padeva roku. Uffff, beidzot veiksmīgi tiku pāri upei.
Pēc kāda laika atkal sasniedzām nelielu upīti. Eric pārlēca pāri, otrā galā
iegrimstot ūdenī, bet kas gan viņam nekait ar ūdensnecaurlaidīgiem zābakiem.
Viņš teica, lai es labāk pirms lēciena kārtīgi ieskrienos, ja gribu tikt cauri
ar sausām kājām. Tomēr man radās labāka ideja, kad šajā upes pusē ieraudzīju
koka baļķi. Pacēlu vienu tā galu un aizvilku līdz upei, pārmetu pāri, pati
atlecot malā, lai netiktu nošļakstīta. Eric smējās: "Ak, tad tagad tu esi
gatava iet pāri baļķim?" Ha, ha, jā, tagad esmu! Cita situācija, cits
baļķis! Iepriekšējais baļķis bija augstu gaisā, šis gulēja ūdenī, turklāt arī
šķērsojamā distance bija daudz mazāka.
Vēl viena upe sagādāja problēmas, jo otrs krasts bija grimstošs. Eric
pārleca pirmais. Lai gan trāpīja smiltīs, tomēr tās iegrima ūdenī. Man citu
variantu nebija, arī bija jāmēģina sava laime lecot. Pārlēcu, Eric mani
satvēra, bet vienalga ar vienu kāju iegrimu ūdenī. Kādas sasodīti nelāgas
grimstošās smiltis! Burtiski varēju just, kā zābakā sasmeļas ūdens.
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja (foto: Eric Allen) |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja (foto: Eric Allen) |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja, "ak, nelabu galu ņēmusi zivs!" |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
 |
| Latvija, pārgājiens Dzeņi - Tūja |
Zināju, ka tuvākais autobuss no Tūjas uz Saulkrastiem izbrauc plkst. 14:47.
Mūsu nākamā opcija tikšanai uz Rīgu ir autobuss ap plkst. 19:00, kas vasarā
būtu jauks variants - ilgu laiku varētu atpūsties liedagā, bet šādā pelēkā un
drēgnā laikā dikti gribējās paspēt uz dienas autobusu. Jau kādu laiku gājām
visai mudīgi, bet kā neredzējām Tūju, tā neredzējām. Eric šaubīgi prasīja, vai
es maz zinu, kur mums jāgriežas iekšā sauszemē. Teicu, ka apmēram atceros, kā
tā vieta izskatās. Kad beidzot bija laiks griezties sauszemē, vairs īsti
necerējām uz autobusu paspēt, bet es ieteicu tomēr pielikt soli. Ja nu tomēr...
Mēs ieradāmies pieturā tieši reizē ar autobusu!! Būtu ieradušies minūti vēlāk,
autobuss būtu aizbraucis prom. Cik precīzi! Kāda necerēta veiksme!! Ja nebūtu
paspējuši uz autobusu, tad būtu čāpojuši uz lielo šoseju un mēģinājuši stopēt
vismaz līdz Saulkrastiem, jo nevienam no mums negribējās gaidīt vakara
autobusu. Īsti nezinājām, kur autobuss mūs aizvedīs, bet mums ļoti paveicās, jo
tas mūs izlaida tieši pie dzelzceļa stacijas, kur kāds laiciņš bija jāpavada
līdz vilcienam uz Rīgu.
Kad bijām nokļuvuši atpakaļ Rīgā, domājām, ko darīt. Uz mājām braukt vēl
īsti negribējās, lai gan abi bijām noguruši un bez idejām, ko tad citu īsti
pasākt. Tā nu beigu galā tomēr aizbraucām uz mājām.
Vakarā Zanda atnesa karabīnes, kuras bija aizņēmusies pārgājiena laikā, bet
aizmirsusi atdot. Netīšām viņu ievilku savā jeb patreizējā Eric istabā uz tēju
un piparkūkām. Tā nu mums trijatā izvērtās neliela tējas ballīte.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru