Plkst. 7:15 man bija paredzēts autobuss uz Ostrava, bet,
ierodoties autoostā, tablo ieraudzīju, ka mans autobuss izbrauks ar 15 minūšu
novēlošanos. Ak nē!!! Ostravā starp šī autobusa ierašanos un nākamā autobusa
atiešanu ir tikai 15 minūtes, ja autobuss kavējas par 15 minūtēm, tas nozīmē,
ka man būs 0 minūtes, lai pārsēstos no viena autobusa uz otru. Nereāli. Pēc
pāris minūtēm tablo parādījās informācija, ka mans buss kavēsies nu jau par 25
minūtēm. Nu vienkārši lieliski. Sasodīts!!! Aneta aizgāja noskaidrot, ko man
šajā situācijā darīt ar nākamo autobusu, viņai atbildēja, ka man jājautā
autobusa apkalpojošam personālam (jā, šai firmai autobusos ir lidmašīnu
stjuartiem ekvivalents personāls), lai viņi sazvana nākamo autobusu. Kad
beidzot iesēdos autobusā, uzreiz izstāstīju mūsu „stjuartam” par šo situāciju.
Beigās viņš man paziņoja, ka nākamais buss mūs pagaidīs. Cik labi!!! Uhh, nu
varēju atviegloti uzelpot. Iepriekš jau sāku satraukties, ka beigu galā šodien
iesprūdīšu kaut kur Čehijā...
Kad ieradāmies Ostrava, ātri pārsēdos nākamajā busā, kura
galamērķis bija Krakow. Tur bija gandrīz divas stundas brīvā laika, ko pavadīju
iepērkot pārtiku ceļam, izmantojot dzelzceļa stacijas bezmaksas wifi un lasot
grāmatu. Kad beidzot tablo parādījās platformas numurs autobusam virzienā uz
Warsaw, devos laukā. Pie autobusa cilvēki grūstījās kā tāds zvēru bars. Es biju
vienkārši šokā. Kad iedevu savu biļeti kontrolierei, izrādījās, ka tas nav mans
autobuss. Nemaz nezināju, ka no šejienes vienlaicīgi atiet divi vienas un tās
pašas firmas autobusi virzienā uz Warsaw. Vienīgā atšķirība – viens ir
ekspresis, otrs – parastais autobuss. Uz biļetes gan nekas nebija rakstīts,
tomēr nebiju vienīgā, kas tika aizsūtīta uz otru autobusu, pat vairāki poļi
šito nebija sapratuši. Iekāpu īstajā autobusā un centos atrast vietu.
Ieraudzīju brīvu vietu pēdējā rindā, uz kuras gan bija sakrautas mantas. Blakus
sēdošā sieviete angliski atbildēja, ka vieta ir aizņemta. Es izgāju atpakaļ
cauri visam autobusam, bet nevienu citu brīvu vietu neatradu un devos atpakaļ
uz pēdējo rindu, kur joprojām tajā nosacīti brīvajā vietā neviens nesēdēja.
Teicu sievietei, ka te nudien vairāk brīvu vietu nav, varbūt viņa tomēr var
noņemt savas mantas no krēsla. Visas četras pēdējā rindā sēdošās sievietes sāka
šūmēties, ka viņas esot nopirkušas piecas sēdvietas uz četrām personām. Es
joprojām atkārtoju, ka citu vietu vienalga nav. Sieviete mani sūtīja pie
šofera. Es teicu, lai tad nāk kopā ar mani un runā poliski, jo šoferis diez vai
runās angliski. Šis bija pusotrstāvīgais autobuss, un šoferis man ierādīja
vietu viņam aiz muguras, kur aiz norobežojuma bija veselas trīs vietas. Pateicu
paldies sievietei, bet šī apcirtās un nikna aizgāja prom. Cik nelaipni.
Īstenībā es pat tiku labākā vietā – veseli trīs sēdekļi man vienai, varēju
izplesties! Tagad sapratu, kāpēc pie autobusa visi cilvēki tā plēsās par iekšā
tikšanu – pārdotas vairāk biļetes nekā reāli sēdvietas. Laipni lūgti Austrumeiropā!
Pēc tam uz ceļa bija autoavārija un glābšanas dienesti ar
saviem auto bija nobloķējuši ceļu, tāpēc mums nācās gaidīt kādas 15 minūtes.
Kad pēc laika mums jau bija jābūt Warsaw, šoferis iebrauca vienā degvielas
uzpildes stacijā un paziņoja, ka būs pārtraukums, kas ievilkās uz 20 minūtēm. Reāli
Warsaw nokļuvām kādu pusotru stundu vēlāk nekā paredzēts... Nabaga Sylwia, kas
mani tur gaidīja... Juhūū, bija tik forši viņu satikt! Ar Sylwia mēs iepazināmies,
kad bijām jauniešu apmaiņā Sicīlijā. Viņu apciemot īsti nebija manos plānos (zināju,
ka viņa dzīvo kaut kur, kas man noteikti nesanāk pa ceļam), bet, kad pēdējās
dienas vēl biju Francijā, viņa man atrakstīja facebook.com, sākām kaut ko pļāpāt, un es uzzināju, ka tagad viņa
dzīvo Warsaw, jo uzsākusi studijas. Protams, tad uzreiz uzjautāju, vai
iespējams viņu apciemot. Devāmies uz viņas kojām, kas salīdzinoši ar Vācijas
kojām izskatījās briesmīgi – trīs cilvēki iestūķēti pavisam mazā istabiņā...
Man gan tika speciāla viesu istaba arī ar trīs gultām, bet šovakar tur biju
vienīgā. Sylwia nedēļas nogalēs dodas pie saviem vecākiem, kuri pēc tam viņai
dod līdzi ēdienu burkās. Zinot, ka šonedēļ viņai būs ciemiņš, viņi bija speciāli
iedevuši lielākas burkas un izcepuši kūku. Cik gādīgi! Visu vakaru pavadījām
pļāpājot un smejoties.
