Izgāju no kojām plkst. 4:30, lai paspētu laikā uz autobusu,
kas atiet uz Rīgu plkst. 6:00. Uhh, priekšā garš, garš mājupceļš.
Kad biju autobusā, man zvanīja kurjers un prasīja, vai kāds
būs mājās. Ha, ha, tas nozīmē, ka ieradīšos mājās tajā pašā dienā, kad manas no
Francijas izsūtītās mantas. Sarunāju ar brāli, ka viņš būs mājās un varēs manu
sūtījumu saņemt. Oskars gan pēc tam atsūtīja jautājumu, kad tad es pati atgriezīšos
mājās, uz ko es viltīgi atbildēju, ka šonedēļ. Ne gluži meli, ne gluži
patiesība. Nevienam no Latvijā esošajiem cilvēkiem nebija ne mazākās nojausmas,
ka es atgriezīšos mājās jau šodien. Ha, ha, hāāā!!!
Ap plkst. 19:30 atgriezos Latvijā pēc 420 dienām pavadītām
Eiropas plašumos. Dīvaini. Ļoti dīvaini.
Braucot 40. autobusā man sāka uzmākties sajūta, ka visas šis
420 dienas ir bijušas vien sapnis, jo gandrīz nekas nav mainījies. Atkal tas
pats ikdienišķais autobuss. Atkal tie paši pilsētas skati. Traki!
Ha, ha, manējie pukojās, ka neesmu šos pabrīdinājusi par
savu ierašanos Latvijā.
Ak jel, mūsu suns mani kādas 15 minūtes nemaz nepazina!!!
Ak jel, mūsu suns mani kādas 15 minūtes nemaz nepazina!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru