pirmdiena, 2016. gada 29. augusts

2016. gada 11. augusts. Ceļojums uz Ukrainu. 5. diena. Olu raibums un nebeidzamas lietavas

Brokastīs motelī  mums katram deva 2 vēršacis, 2 maizes šķēles, sviestu un tēju. Īsāk sakot, paēst varēja labi. Nudien neslikta vieta, ja par tik lētu cenu (~ 8 EUR par 4 cilvēkiem) vēl tik kārtīgi pabaro!

Kad lielveikalā bijām iepazinušies ar ukraiņu produkcijas piedāvājumu, pa puslīdz ciešamu ceļu braucām uz Kolomyia, kur aplūkojams pasaulē vienīgais Lieldienu olu krāsošanas tradīcijām veltītais muzejs. Lai gan nav jau jābrīnās, ka pasaulē vienīgais, jo diezin vai vēl kāds olu krāsošanai pieiet ar tādu smalkumu un pacietību kā ukraiņi! Mākslas muzeji man kādu laiku jau bija mazlietiņ apnikuši (kad esi Parīzē un citās pilsētās izstaigājis krustu šķērsu cauri visai mākslas vēsturei, tad mākslas kļūst mazliet par daudz), bet šis bija kaut kas nebijis un ļoti interesants! Apbrīnoju cilvēkus, kuriem pietiek pacietības tik ļoti, ļoti smalkam darbam! Un tās krāsas un raksti, mmm, bauda skatīties un smelties iedvesmu!! Lieliski! Ha, ha, tik daudz auseklīšu!
Ukraina, Kolomyia - olu krāsošanas soļi
Ukraina, Kolomyia - olu krāsošanas rīki
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia

Laikam vēl līdz šim neesmu minējusi klaiņojošos suņus, bet, jā, tā diemžēl Ukrainas pilsētās un ciemos ir ļoti bieža parādība. Skumja parādība. Re, te viens čuč pat muzeja priekšā...
Ukraina, Kolomyia
Pēc muzeja baudīšanas iemetām aci Kolomyia tirgū. Reāli lēti Ukrainā ir miltu izstrādājumi (vai esat kur citur redzējuši sveramus makaronus gan tirgū, gan veikalā??), piens, viesnīcas un vēl šis tas, bet caurmērā cenas gana līdzīgas Latvijas cenām. Tikai algas viņiem daudzreiz mazākas. Kā viņi izdzīvo??
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, Kolomyia
Ukraina, ceļā no Kolomyia uz Yaremche
Pēcpusdienā ieradāmies Yaremche un centāmies atrast naktsmājas, kas nemaz tik viegli nebija, jo vajadzīgā numura māja bija kaut kur labi nomaskējusies. Protams, beigās tika atrasta. Ooo, kāds skats paveras no balkona - miglā tīti kalni! Šoreiz naktsmājas ēkā, kur bez mums apmetušies arī citi cilvēki. Saimnieks ātri kaut kur nozuda, tāpēc nepaguvām no viņa noskaidrot, ko labu Yaremche var aplūkot. Būs jāiet uz dullo.
Ukraina, Yaremche, skats no naktsmāju balkona
Ukraina, Yaremche, skats no naktsmāju balkona
Ukraina, Yaremche, skats no naktsmāju balkona


Tētis palika istabā, bet mēs trijatā devāmies spītēt briesmīgajam lietum un aukstumam. Izstaigājām centru un dažādas vietējo izstrādājumu bodītes. Visur taujājām pēc olu muzejā uz bukleta redzētā etnogrāfijas muzeja, kuram jābūt Yaremche, bet neviens par to neko nezināja. Aptiekāre mūs aizsūtīja kur mazliet tālāk, mēs jau nopriecājāmies, bet tas izrādījās vien suvenīru veikals. Bet vismaz tiku pie jaukas aproces ar ukraiņu rakstiem. Izrādījās, ka arī šajā pilsētā nav tūrisma informācijas centra. Un, protams, visi atkal uzmācas ar ekskursiju piedāvājumiem. Kā lai parasts ceļotājs uzzina par apskates objektiem, ja visi tikai cenšas kaut ko pārdot??

Ukraina, Yaremche
Ukraina, Yaremche


Vēl esot mājā no citiem ceļotājiem uzzinājām, ka te netālu ir ūdenskritums. Kad bijām izstaigājuši visu pilsētu, izlēmām doties aplūkot to. Visas ietves nenormāli pārplūdušas, brīžiem bija jābrien cauri dziļām peļķēm, brīžiem jālāčo pa dubļiem. Arī uz braucamās daļas nevaldīja labāka situācija, tāpēc brīdī, kad šķērsojām tiltu, kāds šoferis izbrauca cauri milzīgai peļķei tā, ka mammu izmērcēja līdz ādai, arī brālim tika pamatīga šļuka ūdens. Mani glāba lietusmētelis. Jāteic, ka ūdenskritums bija tāds... nekāds. Ja nezinātu, ka tas ir ūdenskritums, nodomātu, ka vienkārši krāčaina upe, kuras ūdens lietavu dēļ izskatījās kā kafija ar pienu. Vīlušies ūdenskritumā čāpojām cauri lietum atpakaļ uz māju, kur sildījāmies ar siltu tēju. Briesmīgākais, ka arī rītdienai netiek solīts diži labāks laiks.

Ukraina, Yaremche, Probiy ūdenskritums

svētdiena, 2016. gada 28. augusts

2016. gada 10. augusts. Ceļojums uz Ukrainu. 4. diena. Piena tirgotāji un bedres, bedrītes...


Pa Latvijas ceļiem līdzvērtīgas kvalitātes šoseju aizripinājāmies līdz Morshyn, kas izslavēta ar saviem dabīgajiem minerālūdeņiem un sanatorijām. Pirmais, kas pilsētā pārsteidza - tantiņas, kas ielu malās tirgoja plastmasas pudelēs sapildītu pienu. Nākošais uzmanību piesaistīja mežonīgais ekskursiju piedāvājumu apjoms. Vispār jāsaka, ka katrs pelna, kā māk – vietām varēja atrast piedāvājumu par 2 grivnām uzkāpt uz parastiem istabas svariem un nosvērties!

Izstaigājām galveno ielu, ielūkojāmies šādās tādās bodītēs, pastā beidzot tiku pie pastmarkām, pastaigājāmies pa sanatorijas parku, bet tad izdarījām arī pašu svarīgāko - nogaršojām minerālūdeni. 

Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn
Ukraina, Morshyn

Visu laiku lūkojāmies pēc tūrisma informācijas centra, lai noskaidrotu, kā atrast nākamo iecerēto apskates objektu - Dovbush klintis, bet nekur neredzējām norādes. Pamanīju kultūras namu, teicu mammai, ka varam ielūkoties tur. Info centru neatradām, toties atradām bibliotēku. Bibliotekāre mums pastāstīja, ka šajā pilsētā info centra nemaz nav. Nu kā tā var būt?? Kad prasījām, kā atrast klintis, viņa teica, lai ņemam kādu ekskursiju. Teicām, ka paši gribam, nevajag mums nekādu ekskursiju. Tad viņa teica, lai ņemam taksometru. Teicām, ka gribam PAŠI ar SAVU auto, lai pastāsta, kā tur aizbraukt!! Beigu galā viņa palika visnotaļ laipna un no saviem krājumiem izvilka karti un parādīja. Paldies!

Ak, cik tas ir šausmīgi, ka visi, pat bibliotekāri atbalsta vietējo ekskursiju biznesu un nemaz negrib tik vienkārši atklāt, kā pašam kaut kur nokļūt... 

Interesanti, ka šajā pilsētā visi labi saprotu krieviski, bet runā tikai ukrainiski. Puslīdz saprast var. 

Ar mašīnu piebraucām tuvāk minerālūdens ieguves vietai un piepildījām lielos bunduļus. 

Kādā pilsētā pa ceļam piestājām vienam onkulim uzjautāt, vai pareizi braucam uz klintīm. Šis bija baigi laipnais, visu laiku runājot tētim ķērās pie pleca un apstiprināja, ka braucam pareizi, priecājās, ka esam no Latvijas. 

Drīz vien sākās ļoti, ļoti bedrains asfalta ceļš. Katrs brauc, kā grib, pa kuru pusi grib - pa labo, pa kreiso, pa vidu, pa nomali. Ceļa noteikumus nosaka bedres.
Ukraina, ceļā no Morshyn uz Dovbush klintīm - BEDRES
Ukraina, ceļā no Morshyn uz Dovbush klintīm - BEDRES

Braucot cauri ciemam pamanījām, ka viņi veido ļoti dīvainas sienas gubas - šauri siena krāvumi uz eglēm, kuros krauj pat zaļu sienu. Šādā veidā tas droši vien ļoti ātri izžūst.
Ukraina, ceļā no Morshyn uz Dovbush klintīm

Aizbraucām līdz punktam, kur palikuši 4 km līdz klinšu apskates taku sākumam. Onkulis uzreiz klāt un piedāvā apskates ekskursiju. Knapi tikām vaļā. Pēc pāris metriem nosacītā sarga būdā cits vīrietis prasīja maksāt par braukšanu tālāk. Tur sekoja grants ceļš ar briesmīgām bedrēm. Vidējais braukšanas ātrums ap 9 km/h. Baigie akmeņi. Vienā vietā atstājām auto un sākām iet ar kājām. Pretī brauca "Toyota Auris", tētis uzrunāja šoferi un prasīja, kāds bijis ceļš. Teica, ka apmēram līdzīgs, bet ir izbraucams. Tētis gāja atpakaļ uz mašīnu un pa ceļam savāca arī mūs. Laikam tas tomēr nebija tas labākais lēmums, jo vienā brīdī kaut kur iesprūdām tā, ka no riepas sāka kūpēt melni dūmi un smirdēt pēc deguma!! Izlecām laukā, izrādījās, ka pie vainas paliels akmens, uz kura riepa bija uzsprūdusi. Kaut kā mašīnu nodabūjām nost un turpinājām ceļu. Reāli šitādam ceļam vajadzētu džipu. Mašīnu drīz vien atstājām ceļa malā un tālāk gājām kājām. Diez ko daudz nobraukuši nebijām.

Galapunktā n-tie cilvēki uzbāzās prasot, vai negribam ekskursiju / izjādi / foto ar zirgu. NĒ, paldies!!! Prasīja tik bieži, ka nudien jau piegriezās. Sāku viņiem atbildēt latviski. A šie savā starpā: "Viņa nesaprot." Kā tad, paši jūs nekā nesaprotat!! Par laimi šitie uzbāzīgie tipi bija tikai pašā sākumpunktā, pēc tam vairs viņi netraucēja un varējām brīvi klaiņot pa klintīm.

Žēl, ka nebija marķētas takas, lai varētu izsekot visām skaistākajām klintīm, katrs klīda, kur gribēja. No sākuma ar Oskaru uzkāpām kaut kur augšā, bet sapratām, ka tālāk netiksim. Tad sākām sekot vienai grupai ar gidu, bet nojautām, ka drīz iznāksim tur, no kurienes bijām jau atnākuši, tāpēc atdalījāmies no viņiem un turpinājām klaiņot pa mežu. Varenas un skaistas klintis, mežonīga daba, iespaidīgi! Kas līdzīgs gan redzēts jau Čehijā un Vācijā, bet nekas, dabas spēks pārsteidz katru reizi no jauna... Skaisti!!

Kādā brīdī netīšām iztraucējām vienu kailfoto sesiju, ups...

Šur tur uzkāpjot uz klintīm pavērās skats uz.... kalniem!!
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, Dovbush klintis

Pa to pašu briesmīgo ceļu kratījāmies atpakaļ, pa ceļam piestājām pie neliela, bet skaista ūdenskrituma.
Ukraina, Dovbush klintis
Ukraina, ceļā no Dovbush klintīm - BEDRES

Pēc visu briesmīgo ceļu pievarēšanas beidzot nonācām uz šosejas, bet pat tur brīžiem gadījās pa kādai pēkšņai bedrei.

Braucot novērojām, ka pārsvarā pat pie "biezām" mājām stāv vecie žiguļi. Nu jā, pa šiem ceļiem smalkus auto jau nav vērts lauzt...

Naktsmājas - kāds superlēts motelis, kur par istabiņu 4 personām ar cenā iekļautām brokastīm samaksājām vien ap 8 EUR!!! Un nevarētu teikt, ka istaba būtu briesmīga. Absolūti normāla.