Nedaudz izgulējāmies, paēdām brokastis un devāmies ceļā. Mūsu pirmais
pieturas punkts - "Latgalīte". Eric pats iepriekš bija izteicis vēlmi
to apmeklēt, kad kaut kādā sakarā biju teikusi, ka Rīgā ir tirgus, kurā pārdod
caurmērā zagtas preces. Diena bija izcila "Latgalītes" noskaņas
paspilgtināšanai - totāli pelēka un drūma. Līkumojām pa "Latgalītes"
šaurajām ejām un brīnījāmies, ko tik tur nepārdod. Protams, visapkārt sarunas
norisēja vien krieviski, un aizdomīga paskata vīri uz mums pamatīgi ķīķerēja.
Gribētos jau šo kolorītu iemūžināt bildēs, bet nešķiet, ka šis krāmu tirgus ir
īstā vieta, kur kameru vilkt laukā no somas. Eric smējās, ka tik baisā vietā
vēl nekad nav bijis un kā šī vieta ir izcila definīcija vārdam
"sketchy". Es viņu mazliet pabiedēju, ka šis tirgus nosaukts Latgales
vārdā, bet tas ir reģions, uz kuru šodien dodamies, he, he, he.
Tālāk devāmies nopirkt pārtiku un biļetes, bet tad līkumojām cauri
Centrāltirgus paviljoniem un ejām, kas Eric šķita ļoti interesanta un izpētes
vērta vieta. Kādā aizdomīga paskata kafejnīcā Eric tika pie "speed"
(jeb kafijas), un tad drīz vien pienāca laiks sēsties autobusā uz Līvāniem.
Autobuss bija pārsteidzoši pilns, bet tas mums netraucēja ieturēt pikniku.
Pēc vairāku stundu brauciena beidzot nokļuvām Līvānos, kur laikapstākļi
diemžēl nebija labāki kā Rīgā. Tā kā līdz nākamajam autobusam bija jāgaida
vairāk par stundu, tad aizgājām uz veikalu, kur uz abiem nopirkām vienu...
saldējumu, hi, hi, hi. Saldējums - mūsu Camino tradīcija. Šoreiz uz abiem
pirkām tikai vienu, jo drēgnais laiks nemudināja katram ēst veselu saldējumu.
Beidzot piebrauca mūsu nākamais autobuss. Ohohooo!!! Eric smējās, ka tā ir
laika mašīna ceļojumam uz pagātni, man nācās viņam piekrist, jo tas nebija tālu
no patiesības. Gluži līdzīgu autobusu (vien mazliet īsāku un šaurāku) pavisam
nesen biju redzējusi Rīgas Motormuzejā, kur tajā bija iespēja iesēsties un
doties virtuālā ceļojumā uz kāzām Latgalē. Bet nu izrādījās, ka šādi autobusi
Latgalē joprojām tiek izmantoti. Tāds mīlīgs autobuss ar apaļu priekšu,
noapaļotām sānu kantēm, milzīgu stūri. Man jau dikti patīk šādi vēsturiski
objekti ar savu raksturiņu, bet Eric šis buss šķita mazliet biedējošs.
Iekāpām autobusā, prasīju 2 biļetes uz Vidsalu. Šoferis teica, ka tur ir 3
pieturas, kuru tad īsti mums vajadzēs? Atbildēju, lai vienā izlaiž laukā, gan
jau pēc tam sapratīsim, kur mums jāiet. Tad šoferis pajautāja, vai varbūt
dodamies pie Kristīnes. Atbildēju, ka jā, jā, pareizi, dodamies pie Kristīnes uz
pirti. Šoferis nosmējās: "Āā, nu tā jau cita runa!". Palūdzu, lai
viņš mums pasaka, kad jākāpj laukā. Interesanti, ka pat Eric pamanīja, ka
šoferis runāja dialektā.
Aiz loga bija tumšs, valdīja lietaina dūmaka, ceļš vientulīgi vijās cauri
nekurienei. Pieturas bija visdīvainākajās vietās, kur tālumā vīdēja vien dažas
logu ugunis. Sirreāla sajūta. Varbūt tiešām ceļojums laikā? Eric smējās, ka
šajā apkārtnē noteikti dzīvo pūķi. Nemaz nebūtu grūti kam tādam noticēt.
Pēc kādām 30 minūtēm šoferis teica, ka mums tūlīt jākāpj laukā un ka turpat
laukā kāps arī Kristīnes meita, lai droši viņai sekojam. Devāmies līdzi mazajai
meitenei vārdā Marta, līdz jau pēc brīža attapāmies siltā guļbūvē, kas smaržoja
pēc tikko ceptas maizītes. Pirtniece Kristīne aicināja mūs pie galda, tikām
cienāti ar nupat cepto un vēl silto maizi, čili želeju (viņa audzē čili, visi griesti
pilni ar čili virtenēm), sviestu, kas kusa uz maizes, un balto āboliņu tēju.
Mmm.... Kāda mājīga atmosfēra! Pats pārsteidzošākais telpas objekts -
citronkoks ar visiem citroniem! No Kristīnes uzzinājām, ka šajā rajonā strādā
tikai 2 autobusa šoferi, kuri labi zina, kur kuram jākāpj laukā. Tad jau nav
brīnums, ka šoferis nojauta, ka dodamies pie Kristīnes.
Pēc iestiprināšanās devāmies uz pirtiņu. Dvieļi (neiešu jau biedēt Eric ar
latviešu tradīciju pirtī iet pa pliko), cepures un - aidā, uz pirti!! Pēc
pirmās karsēšanās priekštelpā atveldzējāmies dzerot akas ūdeni un devāmies
karsēties vēlreiz. Pēc nākamās dzesēšanās bija pienākusi kārta pērienam. Pirmo
uz pērienu sūtīju Eric. Ak, te laikam vajag piebilst, ka jau pirms kāda laiciņa
ieradās Kristīnes palīgs, kurš mazliet runā angliski un varēja pirtī Kristīnei
palīdzēt ar tulkošanu. Kad Eric bija nopērts un noguldīts uz masāžas galda,
pienāca mana kārta. Tiku noguldīta ar seju uz bērzu slotām, mmm!!! Un tad sākās
pats pēriena rituāls. Ak, to nav iespējams aprakstīt, to vajag piedzīvot katram
pašam. Tā nudien ir vārdos neietverama pieredze. Kaut kas tāds, kas stāv pāri
visam, ko var aprakstīt vārdiem. Lidojums. Kad man sāka likties, ka nu jau drīz
būs par karstu, Kristīne teica, ka laiks doties laukā. Viņa teica, ka sajutusi,
ka es noteikti negribu iet peldēties dīķī (cik precīzi!), tāpēc noguldīja mani
zālē. Apgūlos uz vēdera, iebāzu degunu vēl decembrī esošajos zāles stiebros un
tiku apsegta ar linu dvieli. Kristīne teica, lai guļu tik ilgi, kamēr paliks
auksti, bet lai nebrīnos, jo tas nemaz tik drīz nebūs. Decembrī un nebūs auksti
gulēt uz zemes? Bet... tik tiešām! Gulēju uz zemes, un nemaz nebija auksti. Cik
apbrīnojami! Lidojums! Kristīne skaitīja kādus buramvārdus par visa sliktā
atdošanu zemei. Nekad nebūtu domājusi, ka decembrī var kails gulēt uz zemes un
nesalt. Pirts rituāli nudien ir īsta maģija! Neaprakstāmas izjūtas. Pilnīga
saplūšana ar Zemi. Kad beidzot tomēr palika auksti, devāmies atpakaļ pirtī un
tagad tiku noguldīta uz muguras un tiku pie otrās pēriena daļas. Pēc tam varēju
sildīties tik ilgi, līdz paliek par karstu. Tad priekštelpā tiku guldīta uz
masāžas galda, kur no Kristīnes palīga saņēmu relaksējošu masāžu. Mmm... Vēl
ilgi negribējās celties. Tiešām neaprakstāmas sajūtas. Mūsu rīcībā atstāja
pirti un medu. Vēl vairākas reizes paši iegājām pirtī. Eric nebeidza brīnīties,
kas gan par vietu ir šī maģiskā zeme vārdā "Latvija", vai tā ir
paradīze vai elle, un vai tik Kristīne nav īsta burve. Varbūt... Viņš teica, ka
neatceras, kad pēdējo reizi būtu tik labi juties. Jāpiekrīt. Tiesa, es atceros,
kad pēdējo reizi jutos tik labi - augusta beigās Druvienā, kur piedzīvoju savu
pirmo pirts rituālu. Pirts rituāls tiešām ir neaprakstāma pieredze, kurai ne
tuvu nestāv neviena cita no baudām. Labsajūta pārņem katru ķermeņa šūniņu no
matu galiem līdz kāju pirkstiem.
Izbaudījām pirti un tad devāmies atpakaļ uz māju, kur mūs atkal sagaidīja
cienasts - svaigi cepta maizīte, tēja, medījums un dažādi pašbrūvēti brīnumi -
piparmētru ievārījums, kabaču ievārījums, čili želeja un dažādi asie tomātu
brūvējumi. Ņammm... Eric izskatījās ļoti miegains, tāpēc Kristīne ieteica
mums aiziet un iekārtoties uz naktsguļu, un es pēc tam varu atgriezties un
turpināt ar viņu pļāpāt. Tā arī darījām. Pārgājām pāri pagalmam, izvēlējāmies
katrs savu gultu un iekārtojāmies telpā virs pirtiņas. Pēc tam gāju atpakaļ uz
māju runāties ar Kristīni. Kādus tik brīnumus neuzzināju! Viņa cauru gadu staigā
basām kājām! Izrādījās, ka šī māja ir vairāk kā virtuve un viesistaba, bet viņa
guļ mājiņā meža vidū, kur nav ne apkures, ne elektrības. Interesanta bija viņas
teorija par to, ka austrumu cilvēkiem parasti ir veselības un enerģētiskās
problēmas sākot no vidukļa uz augšu, savukārt latviešiem - no vidukļa uz leju.
Un tieši tāpēc dažādas austrumu prakses latviešiem ne vienmēr ir vēlamas. Kādas
2 stundas pavadījām aizraujošās sarunās, bet tad jau visiem pienāca laiks iet
pie miera.
Lieliska diena. Maģiska vieta un maģiski cilvēki. Paldies.
Maza reklāmas pauze. Noteikti iesaku - pirtniece Kristīne Šišlova Turku
pirts ciemā Latgalē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru