2015. gada 16. oktobris. Francija

Šodienai daudz plānu – doties uz Veynes pasta ofisu, lai varu pa pastu uz mājām aizsūtīt visas savas mantas, kuras nevajadzēs atpakaļceļam; doties uz Gap, lai Eric var tikt skaidrībā ar vīzas lietām; atvadīties no Vaunieres un ar Sandrine doties uz Geneva pusi.

Tā kā Benjamin (ak jel, viņš nogriezis savus garos matus!!!) vajadzēja doties uz St. Julien en Beauchene, tad viņš mūs ar Eric aizveda līdz turienei un izlaida uz šosejas. Sākām stopēt. Nostopējām vienu mašīnu, kur sieviete tieši devās uz Veynes.

Francija, Vaunieres - SNIEGS uz galda!!!

Francija, Vaunieres - Benjamin jaunais matu griezums

Aizgājām uz Veynes pasta ofisu un es teicu, ka gribu savu somu nosūtīt uz Latviju, bet darbiniece teica, ka somu nesūtīs, un mantas jāsaliek kartona kastēs. Es teicu, ka mani nesatrauc, ja soma būs netīra vai saskrāpēta, bet šī ni un ni. Piedāvāja nopirkt pasta kartona kastes, bet tās bija tik mazas, ka man būtu vajadzīgas kādas piecas kastes, turklāt telts tādā kastē nemaz neielīstu. Viņa teica, ka varam doties uz veikaliem jautāt lielākas kastes, ja šīs mani neapmierina. Forši! Vai tad man jāmeklē kastes?? Un tik tiešām nesaprotu, kāpēc viņi atsacījās nosūtīt pa pastu somu, ja ziemā saņēmu pasta sūtījumu no draugiem Latvijā, kas bija ielikts kartupeļu maisā!! Izstaigājām tuvējos veikalus, bet tur vai nu nebija kastes vai bija tikai mazas. Beigās aizstaigājām līdz „Super U”, kur sporta preču veikalā beidzot dabūjām puslīdz normāla izmēra kastes. Aizgājām atpakaļ uz pastu, un par laimi visas mantas izdevās ietūcīt vienā kastē. Kasti kārtīgi noskočoju un atdevu pasta gādībā. 

Atkal devāmies uz ielas, lai stopētu uz Gap. Mūs paņēma viens kalējs, kurš pat tīri labi zinot Vaunieres.

Vīzu ofisā Eric uzzināja, ka īstenībā tagad Eiropā atrodas nelegāli...O ou... Parasti amerikāņi var ceļot pa Eiropu trīs mēnešus bez vīzas, bet tā kā viņam uz gadu bija darba vīza (kas beidzās vakardien), tad šo trīs mēnešu iespēju viņš izmantot nevar. Nu nezinu, kā viņš tagad īstenos savus plānus par draugu apciemošanu Eiropā...

Atkal sākām stopēt. Ilgu laiku gan neveicās, es jau sāku satraukties, ka nepaspēšu atgriezties atpakaļ uz Sandrine noteikto izbraukšanas laiku. Tad viens vīrietis mūs aizveda līdz lielam satiksmes aplim uz šosejas. Nu turienes mūs viens vīrs aizveda līdz Veynes. No Veynes viens jauns čalis mūs aizveda līdz mūsu ceļa pagriezienam. Tā nu varējām čāpot kādus 6 km līdz Vaunieres. Rudenīgi skaista pastaiga. Rudenīgi skumja pastaiga. Kā lai atvados no kalniem?

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Sakrāmēju somu, ar Eric izmetām līkumu pa ciemu, pēdējo reizi iezvanīju kapelas zvanu un tad jau bija jāatvadās no Eric, kuram nācās vest uz mājām vienu „including team” strādnieku. Ak nē... Tā nu es paliku viena pati sēžot uz soliņa un raudot, līdz pienāca laiks kopā ar Sandrine pamest ciemu. Ak, mani mīļie kalni, uz redzēšanos!!! Tik neiedomājami – šajā vietā pavadīju veselu gadu, bet nu vairs tās nav manas mājas un nekad nebūs... Aiiiiii... Īstenībā skaista diena atvadām – saules apspīdēts rudenīgais raibums. Saule jo īpaši izlīda no mākoņiem man prombraucot, šķietami arī pasakot „atā!”..


Braucot mašīnā domāju, ka noteikti būs dīvaini apmesties pie Sandrine ģimenes un varbūt labāk būtu palikt kādā viesnīcā un vienai gaudot spilvenā, bet... vakarā sapratu, ka tieši šie jaukie cilvēki bija tas, kas man vajadzīgs noskaņojuma uzlabošanai. Mājās bija abi Sandrine vecāki, jaunākais brālis un divi lieliski un brīnumskaisti milzu suņi. Nu jā, suņi man arī noteikti palīdzēja uzlabot noskaņojumu. Visi mājinieki dikti centās ar mani runāt angliski, kas ir netipiski francūžiem, un uzņēma mani ļoti, ļoti viesmīlīgi. Kā vakariņas bija fondī, kas ir radies tieši šajā reģionā. Pēc vakariņām uz manu koncertu sanāca kaimiņi un arī Sandrine vecākais brālis caur „Skype” no Jaunzēlandes. Ak jel! Bet nudien – jauki cilvēki un mūzika bija tieši laikā šajā skumjajā dienā. 


Piedzīvojumiem pilns rīts, skumja diena, lielisks vakars. Traks var palikt!