Lai sagrabinātu kādu naudu ceļošanai, izlēmu doties piepelnīties lasot vīnogas, ja jau atrodos šajā vīna zemē Francijā. Jau kādu laiciņu atpakaļ caur paziņām biju dabūjusi kontaktus, aizsūtījusi e-pastu, saņēmusi apstiprinošu atbildi un tā nu devos uz Chateau de Pizay.
Caurmērā vīnogu lasītāji bija no Latvijas, Polijas un Ungārijas, bet bija iemaldījušies arī daži citu tautu pārstāvji.
Darba grafiks:
7:30 brokastis
8:00 - 12:00 darbs
12:15 - 13:15 pusdienas
13:30 - 17:30 darbs
19:00 vakariņas
Baroja šeit kārtīgi, bet arī darbs bija ne pa jokam. Vīnogas aug pagalam neērtā augstumā, visu laiku sanāk strādāt vai nu ar saliektu muguru vai arī uz ceļiem. Jau pēc pirmās dienas puses varēju just tādus muskuļus, par kuru esamību iepriekš pat nenojautu.
Kā notiek vīnogu vākšanas process? Visi pa pāriem sadalījušies tiek pie savas vīnogu vagas un tad metas lasīt spaiņos vīnogas ar maziem sirpīšiem vai rokām, kā ērtāk un arī atkarībā no vīnogu šķirnes. Cauri vagām staigā vīri ar milzīgiem groziem uz mugurām, kurās lasītāji iztukšo savus spaiņus. Vīri grozus savukārt tukšo traktoru piekabēs. Katras vagas galā ātrākie dodas palīgā lēnākajiem, un tad visiem ir neliela izstaipīšanās un ūdens dzeršanas pauze, pēc kuras atkal viss sākas no gala. Kad izdodas atrast puslīdz ērtu lasīšanas pozu, tad jau no fiziskā aspekta darbs nav tik smags, daudz grūtāk ir karot ar savu iekšējo "es", kurš kliegtin kliedz, ka šis ir robotu darbs, kas nav piemērots cilvēkiem. Pēc pāris stundām nudien ir briesmīga sajūta, ka esam kā roboti vai dzīvnieki, jo šajā darbā saprāts nav jāpielieto. Bet kas tad atšķir cilvēku no dzīvnieka? Tieši saprāts. Pāris dienas šādu stāvokli var pieciest, bet kā cilvēki gadu gadiem var strādāt fabrikās? Tas taču degradē cilvēku un padara viņu par mašīnu.
Priecējoši bija skatīties, ka arī pats saimnieks strādāja uz lauka kopā ar mums, visu laiku mainot vagas un ejot palīgā lēnākajiem lasītājiem. Runājot par ātrumu, pirmajā dienā biju viena no lēnākajiem lasītājiem, lai gan strādāju pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, uzmetot aci citu lasītāju vagām, sapratu, kāpēc tā - šie nezin kur nesās, atstājot pusi vīnogu sev aiz muguras, kamēr es centos visu nolasīt pa tīro. Ja strādā, tad strādā. Nudien nesapratu viņu skriešans iemeslu, jo mums taču maksāja par dienām. Tiesa, pēdējās dienās cilvēki attapās un apzināti sāka stiept laiku. Es, turpinot joprojām strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, biju viena no ātrākajiem. Tas tikai parāda, cik ļoti sākotnējie skrējēji izmainīja savu tempu. Briesmīgi. Man nudien bija pie kājas, kad citi sāka teikt, ka vajag strādāt lēnāk. Pirmajās dienās šie nezin kur nesās, bet man tagad būs jākāpj pāri saviem uzskatiem? Nekā nebija! I negrasījos strādāt lēnāk, īpaši jau tāpēc, ka saimnieks bija lādzīgs un precīzi ievēroja visus līgumā rakstītos laikus, tāpēc man nudien negribējās ļaunprātīgi sākt strādāt lēnāk.
Jau pēc pirmajām dienām visas drēbes bija lipīgas vīnogu cukura dēļ. Labi, ka speciāli šim darbam biju paņēmusi drēbes, ko pēc tam sviest laukā.
Poļi pie galda uzvedās kā tādi mežoņi, savukārt latvieši nepārtraukti aprunāja visas pārējās tautas. Kaut kāds trako nams! Un visa tā funktierēšana, cik lēnā tempā strādāt, lai novilcinātu laiku. Esmu vīlusies cilvēkos un latviešos. Atliek vien cerēt, ka šeit nebija novācies tas labākais sabiedrības kontingents.
Vienā dienā bija interesants atgadījums. Uzradās bagāta ekskursantu grupa, kas arī pusdienas ēda kopā ar mums, tiesa pie atsevišķa galda. Bagātnieki sāka mūs fotografēt ar saviem i-phoniem, un viens polis riktīgi skaļi iebrēcās: "No photos!!!". Visi vīnogu lasītāji baigi sašūmējās, kas man likās maķenīt uzjautrinoši. Poļi izvilka savus telefonus un sāka fotografēt bagātniekus. Cirks gatavais!! Es tikai sēdēju un klusībā smējos par šo visu. Kāds izteicās, vai tad mēs esam kāds zoodārzs, ka cilvēki nāk uz mums lūkoties, bet citi sāka taisīt trokni ar galda piederumiem. Nu... tas nudien izskatījās kā mērkaķu bars zoodārzā. No vienas puses - protams, nepieklājīgi fotografēt strādniekus, bet no otras puses - ceļojumos arī mani vienmēr interesē "īstā dzīve" un arī es bagātnieku vietā noteikti fotografētu strādniekus. No trešās puses - eiropieši Indijā un Āfrikā arī dara tieši to pašu. Man nācās secināt, ka mani šī fotografēšana neaizskāra, jo es sevi nepieskaitu pie melnstrādnieku škiras. Jā, tagad uz pāris dienām nodarbojos ar melnstrādnieku darbu, bet tikai tāpēc, lai pēc tam būtu nauda mēnesi garam pārgājienam. Savukārt lielākajai daļai šeit esošo cilvēku šāda tipa sezonālie darbi ir vienīgais ienākumu avots. Viņi sevi pieskaita pie melnstādnieku šķiras, tāpēc arī šī fotografēšana škita tik pazemojoša.
Kopumā varu teikt - interesanta pieredze. Vai darīšu vēreiz? Ja gribēšu ātri nopelnīt naudu kādam ceļojumam - varbūt.
 |
| Francija, Chateau de Pizay - skats pa istabiņas logu |
 |
| Francija, Chateau de Pizay |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru