No rīta Fabian devās uz universitāti, bet es paliku mājās un
datorā darīju savas lietas, jo vienai klīst pa pilsētu tāpat negribējās. Pēc
12:00 ar diviem tramvajiem devāmies uz vienu pakalnu, lai atkal dotos nelielā
pārgājienā. Diena bija daudz saulaināka un siltāka par vakardienu. Šodienas
taka bija daudz mežonīgāka par vakardienas taku.
 |
| Vācija, Freiburg |
 |
| Vācija, Freiburg |
Ap plkst. 17:00 bija sarunāts centrā tikties ar Nathalie,
kas arī bija „Solidarites Jeunesses” brīvprātīgā tikai citā delegācijā. Bet...
netīšām sanāca nokavēties par 20 minūtēm, jo bija grūti paredzēt, cik ātri
pieveiksim mini pārgājienu. Es smējos, ka tā ir Fabian vaina, jo, kad esmu
viena, parasti nekavēju. Fabian smējās, ka tā esot mana vaina, jo, kad viņš ir
viens, tad arī parasti nekavē. Beigās vienojāmies, ka pie vainas ir tas, ka abi
ilgu laiku esam pavadījuši Francijā. Kopā ar Nathalie aizgājām uz vienu āziešu
restorānu. Garšvielām bagāts un sildošs ēdiens bija tieši tas, kas tik vēsā
laikā nepieciešams. Pēc tam atkal paklīdām pa pilsētu, veikalā nopirkām saldējumu,
to, ko vācieši sauc par „gingerbread” un devāmies uz kojām. Kopīgi
noskatījāmies filmu „The Way”, kas ir saistīta ar Camino de Santiago. Man bija
interesanti skatīties un salīdzināt, kas atbilst realitātei, kas neatbilst, ko
es arī redzēju, ko neredzēju. Man gan tagad maza škrobe, ka galapunktam
izvēlējamies Finisterre nevis Muxia, jo Muxia izskatījās mežonīgāka vieta. Nu
nekas.
Ha, ha, Fabian nekādi nevarēja saprast, kā bez maz vai
ziemā var ēst saldējumu. Man gan liekas,
ka saldējumu var ēst jebkurā gadalaikā!
Vēlāk uztaisījām dzimšanas dienas video Francesko (itāļu
brīvprātīgajam no Fabian delegācijas), kur es uz kokles spēlēju „Happy Birthday”,
bet Fabian runāja apsveikuma tekstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru