No rīta izgulējāmies, pabrokastojām un atpūtāmies mājā, kur bija patīkami vēss. Kad ieradās Patrick, kopīgi pagatavojām siltas pusdienas un pagalmā paēdām. Uhh, saulē gan bija karsti! Pēc tam Patrick mūs aizveda uz Gap centru.
 |
| Francija, Gap - ar Patrick |
Sākām stopēt. Angliski nerunājošs vīrs mūs aizveda līdz vienam ciemam.
Tur mūs ceļotāju busiņā uzņēma vīrietis, kurš mazliet runāja angliski. Viņš mūs aizveda līdz Veynes.
Veynes mūs paņēma viena sieviete, kura aizveda līdz La Faurie. Viņa prasīja, uz kurieni dodamies, teicu, ka uz Vaunieres. Jautāja, vai pirmo reizi dodamies uz turieni. Atbildēju, ka esmu tur bijusi brīvprātīgā. Tad viņa vaicāja, vai es gadījumā nespēlēju vienu dīvainu mūzikas instrumentu. Oho! Izrādījās, ka viņa mani bija dzirdējusi gan Vaunieres, gan manā solo koncertā St. Pierre d'Argencon un viņai bija ļoti paticis. Spocīgi pēc gada nostopēt kādu, kurš tevi atceras un ir dzirdējis veselus divus koncertus!!
Nākamais mūs savāca vīrietis, kurš arī teicās zinot Vaunieres, cerēju, ka varbūt uzvedīs augšā līdz pat pašam ciemam, bet nē.
Sākām iet augšup pa ceļu, pretim brauca Benjamin, pēc mirkļa - Laura. Žēl, ka abi aizbrauca pretējā virzienā. Pēc neilga laiciņa izdzirdējām motora skaņas no aizmugures. Tas izrādījās Dju Dju, kas ar sagrabējušo Mercedes busiņu devās uz Vaunieres. Protams, ka viņš mums piedāvāja lēkt iekšā.
Vaunieres satiku Asia (poļu meitene, kas bija brīvprātīgā Le Fai, bet šovasar būs pavārs Vaunieres) un viņas rotaļīgo suni Magia.
Izpētījām kartes, cerībā atrast kādu, kas derētu Parc Naturel Regional du Queyras, kas arī ir Laura ieteikumu sarakstā. Diemžēl nevienu derīgu karti neatradām. Izlēmām, ka nopirksim rītdien kaut kur pa ceļam.
Aizgājām uz manu fotopunktu, no kura gandrīz gada garumā centos katru dienu (protams, ka gluži katru dienu to darīt īsti neiznāca, bet tāda bija sākotnējā ideja) iemūžināt vienu un to pašu ainavu, lai izsekotu pārmaiņām dabā. Nostājos uz sava akmens, un... pār vaigiem sāka ritēt asaras. Tā vienmēr bijusi mana personiskā vieta, kas bija tikai un vienīgi mana. Vieta, kur kaut uz mirkli aizbēgt no ciema burzmas. Vieta, kur gremdēties pārdomās. Vieta, kur saplūst ar kalnu ainavu un dabu. Vieta, kur pabūt ar sevi. Mana miera osta. Mans "slepenais namiņš kokā". Vieta, uz kuru esmu devusies par spīti lietiem un sniegputenim. Mana personiskā vieta. Laikam vēl nebiju gatava tur atgriezties.
Vaunieres patlaban dzīvojam tur, kur nekad neesmu dzīvojusi, lietojam dušas, kuras nekad neesmu lietojusi. Tādejādi pavisam nejūtos kā daļa no ciema - ir jocīgi būt atkal Vaunieres, bet šāda veida "atgriešanās" neliek izplūst asarās. Vaunieres vairs nav mājas. Bet fotopunkts, kurā es atgriezos tieši tā, kā vienmēr esmu to darījusi, nostājos uz tā paša akmens, uz kura tik regulāri biju stāvējusi, šķita kā mājas. Kā mājas, kurās ilgi, ilgi nav būts. Bija pat tāda sirreāla sajūta, ka nekas jau nav mainījies, tūlīt aiziešu uz ciemu, un tur viss būs pa vecam.
Jā, laikam arī nebiju gatava šai vietā dalīties ar vēl kādu, lai mans ceļabiedrs man piedod. Pārāk personiska vieta. Šķiet, vispersoniskākā vieta visā pasaulē. Nedomāju, ka jebkad esmu izveidojusi tik ciešu emocionālu saikni ar kādu konkrētu vietu. Ar kādu konkrētu akmeni. Jocīgi, ka viens akmens var radīt māju sajūtu!! Jā, par pasaulē mīļāko vietu dēvēju Quigouret, bet vienmēr esmu vēlējusies tajā dalīties, vienmēr esmu priecājusies, ka izdevies kādu pierunāt kopīgi tajā uzkāpt un arī citiem likt iemīlēt šo vietu. Bet fotopunkts... mana privātā teritorija, kurā citi nav nākuši. Ļoti svarīga un nozīmīga vieta man vienai. Vieta, kas citiem neko neizsaka, bet man liek justies kā mājās. Izlēmu, ka rīt no rīta šeit atnākšu viena pati. Man vajag šai vietai pateikt "uz redzēšanos" vienatnē.
Tur mūs ceļotāju busiņā uzņēma vīrietis, kurš mazliet runāja angliski. Viņš mūs aizveda līdz Veynes.
Veynes mūs paņēma viena sieviete, kura aizveda līdz La Faurie. Viņa prasīja, uz kurieni dodamies, teicu, ka uz Vaunieres. Jautāja, vai pirmo reizi dodamies uz turieni. Atbildēju, ka esmu tur bijusi brīvprātīgā. Tad viņa vaicāja, vai es gadījumā nespēlēju vienu dīvainu mūzikas instrumentu. Oho! Izrādījās, ka viņa mani bija dzirdējusi gan Vaunieres, gan manā solo koncertā St. Pierre d'Argencon un viņai bija ļoti paticis. Spocīgi pēc gada nostopēt kādu, kurš tevi atceras un ir dzirdējis veselus divus koncertus!!
Nākamais mūs savāca vīrietis, kurš arī teicās zinot Vaunieres, cerēju, ka varbūt uzvedīs augšā līdz pat pašam ciemam, bet nē.
Sākām iet augšup pa ceļu, pretim brauca Benjamin, pēc mirkļa - Laura. Žēl, ka abi aizbrauca pretējā virzienā. Pēc neilga laiciņa izdzirdējām motora skaņas no aizmugures. Tas izrādījās Dju Dju, kas ar sagrabējušo Mercedes busiņu devās uz Vaunieres. Protams, ka viņš mums piedāvāja lēkt iekšā.
Vaunieres satiku Asia (poļu meitene, kas bija brīvprātīgā Le Fai, bet šovasar būs pavārs Vaunieres) un viņas rotaļīgo suni Magia.
Izpētījām kartes, cerībā atrast kādu, kas derētu Parc Naturel Regional du Queyras, kas arī ir Laura ieteikumu sarakstā. Diemžēl nevienu derīgu karti neatradām. Izlēmām, ka nopirksim rītdien kaut kur pa ceļam.
Aizgājām uz manu fotopunktu, no kura gandrīz gada garumā centos katru dienu (protams, ka gluži katru dienu to darīt īsti neiznāca, bet tāda bija sākotnējā ideja) iemūžināt vienu un to pašu ainavu, lai izsekotu pārmaiņām dabā. Nostājos uz sava akmens, un... pār vaigiem sāka ritēt asaras. Tā vienmēr bijusi mana personiskā vieta, kas bija tikai un vienīgi mana. Vieta, kur kaut uz mirkli aizbēgt no ciema burzmas. Vieta, kur gremdēties pārdomās. Vieta, kur saplūst ar kalnu ainavu un dabu. Vieta, kur pabūt ar sevi. Mana miera osta. Mans "slepenais namiņš kokā". Vieta, uz kuru esmu devusies par spīti lietiem un sniegputenim. Mana personiskā vieta. Laikam vēl nebiju gatava tur atgriezties.
Vaunieres patlaban dzīvojam tur, kur nekad neesmu dzīvojusi, lietojam dušas, kuras nekad neesmu lietojusi. Tādejādi pavisam nejūtos kā daļa no ciema - ir jocīgi būt atkal Vaunieres, bet šāda veida "atgriešanās" neliek izplūst asarās. Vaunieres vairs nav mājas. Bet fotopunkts, kurā es atgriezos tieši tā, kā vienmēr esmu to darījusi, nostājos uz tā paša akmens, uz kura tik regulāri biju stāvējusi, šķita kā mājas. Kā mājas, kurās ilgi, ilgi nav būts. Bija pat tāda sirreāla sajūta, ka nekas jau nav mainījies, tūlīt aiziešu uz ciemu, un tur viss būs pa vecam.
Jā, laikam arī nebiju gatava šai vietā dalīties ar vēl kādu, lai mans ceļabiedrs man piedod. Pārāk personiska vieta. Šķiet, vispersoniskākā vieta visā pasaulē. Nedomāju, ka jebkad esmu izveidojusi tik ciešu emocionālu saikni ar kādu konkrētu vietu. Ar kādu konkrētu akmeni. Jocīgi, ka viens akmens var radīt māju sajūtu!! Jā, par pasaulē mīļāko vietu dēvēju Quigouret, bet vienmēr esmu vēlējusies tajā dalīties, vienmēr esmu priecājusies, ka izdevies kādu pierunāt kopīgi tajā uzkāpt un arī citiem likt iemīlēt šo vietu. Bet fotopunkts... mana privātā teritorija, kurā citi nav nākuši. Ļoti svarīga un nozīmīga vieta man vienai. Vieta, kas citiem neko neizsaka, bet man liek justies kā mājās. Izlēmu, ka rīt no rīta šeit atnākšu viena pati. Man vajag šai vietai pateikt "uz redzēšanos" vienatnē.
 |
| Francija, Vaunieres - skats no mana fotopunkta |
Gribētos jau šeit palikt ilgi, ilgi, taču iesaistīšanās ciemata dzīvē bez
citu veco brīvprātīgo klātbūtnes šķistu dīvaina, kaut kādā ziņā nepareiza. Esam
izlēmuši rītdien doties ceļā un šī ceļojuma ietvaros Vaunieres vairāk
neatgriezties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru