Pamodos no lietus lāšu pakšķēšanas pret telti. Pēc kāda laiciņa izlīdu no
telts, netālu ieraudzīju kalnu kazu, bet tālumā pamanīju, ka gans uz šejieni
dzen milzīgu aitu baru.
Ēdām brokastis teltī, klausoties daudzbalsīgā "bēēēēē" korī ar
zvanu pavadījumu. Pēc mirkļa kāda aita sāka skaļi šmakstināt zāli tieši blakus
teltij. Tad viņas visas aizdevās tālāk. Nepagāja ilgs laiks, kā jau atkal aitas
blēja tepat aiz telts stūra.
Pagaidījām, kad telts bija mazliet apžuvusi, un devāmies ceļā.
Taka bija visai aizaugusi, brīžiem tā vijās cauri maziem un izmirušiem
ciematiņiem.
Ik pa laikam uzlija. Visi kalni tinās pelēkā lietus miglā.
Kādā brīdī Mārtiņš ielūkojās manā ūdens pudelē un prasīja man: "Paklau,
kas tas tev par pelējumu pudelē?". Teicu, ka tur nav nekāda pelējuma, vien
atplīsis alumīnijs, jo jau agrāk biju pudelēs pamanījusi tumši pelēkus pleķus.
Tomēr intereses pēc arī pati ielūkojos pudelē. Pēēēh!! Tas bija kas cits!
Pudelei gar sienām bija saauguši kaut kādi balti, gļotaina paskata burbulīši.
Fui! Kaut kāda sēnīte ieperinājusies... Otrā pudelē tas pats. No sēnītes jau
tik viegli neatbrīvosies, tāpēc La Chapelle nācās no abām daudz pārdzīvojušajām
"TresPass" pudelēm atbrīvoties. Skumīgi. Kopā daudz piedzīvots,
piedevām daudzi man bija teikuši, ka tieši šāds pudeļu nosaukums -
"TresPass", izcili atbilst manai būtībai.
 |
| Francija, Parc National des Ecrins, Valle du Valgaudemar |
 |
| Francija, Parc National des Ecrins, Valle du Valgaudemar |
 |
| Francija, Parc National des Ecrins, Valle du Valgaudemar |
 |
| Francija, Parc National des Ecrins, Valle du Valgaudemar |
 |
| Francija, Parc National des Ecrins, Valle du Valgaudemar |
 |
| Francija, La Chapelle en Valgaudemar |
 |
| Francija, La Chapelle en Valgaudemar |
Iepriekš plānojām arī šo nakti pavadīt kalnos, bet tā kā laiku pa laikam
lija, telts joprojām bija mitra, tad telts sliešana mitrā zālē un potenciālais
lietus (visa pamale joprojām bija apmākusies) nešķita īpaši vilinoša opcija.
Mums vajadzēja tikt gan pārtikas veikalā, gan tūrisma preču veikalā, tāpēc
došanās uz Vaunieres nebija tas labākais variants, turklāt pastāvēja liela
iespēja, ka pa ceļam varētu kaut kur iesprūst, jo būtu gana vēls. Atcerējos, ka
Patrick (franču brīvprātīgais, kurš arī strādāja Vaunieres kopā ar mani) bija
rakstījis, ka dabūjis darbu Gap. Caur citiem cilvēkiem dabūja viņa telefona
numuru, aizrakstīju, vai šonakt varam pie viņa palikt. Viņš atbildēja, ka mums
paveicies, jo tieši šovakar viņš būs Gap, mēs droši varam ierasties.
Sākām stopēt. Gana glaunā auto ar stikla jumtu mūs uzņēma kāds pensionāru
pāris, kas solījās aizvest ne līdz pašai Gap, bet gan kādam ciemam pilsētas
tuvumā. Pa ceļam briesmīgi gāza lietus. Pēkšņi sieviete pagriezās un teica, ka
principā viņu galamērķis ir šis ciems, bet tā kā līst, viņi mūs aizvedīs līdz
pat Gap. Ai, sajutos tīri vai nelāgi par šādu laipnību... Tas bija ļoti mīļi no
viņu puses, ārā nudien plosījās riktīgs negaiss! Brīdī, kad izkāpām no auto,
lietus uz mirkli bija mitējies, bet pēc sekundes tas jau atsākās. Paspējām
aizjozt līdz vienai nojumei. Nostāvējām tur labu laiku. Lietus sāka līt arvien
stiprāk un stiprāk, līdz pārvērtās zirņa lieluma krusā. Kursa vasaras vidū!! Tad
mitējās. Pēc brīža atkal sākās tas pats - stiprs lietus, kas pārauga
krusā.
Kad lietus pierima, devāmies uz "Decathlon" - sporta un tūrisma
preču lielveikalu. Nopirku sev jaunas ūdens pudeles un jau pārbaudītas
pārgājienu zeķes.
Netālu uzgājām pārtikas veikalu, kur papildinājām savus konservu krājumus un
nopirkām cienastu Patrick. Labi, ka man līdzi bija paķēries rezerves CD, redz,
noderēs kā ciemakukulis.
Pēc tam devāmies uz dzelzceļa staciju, kur gaidījām Patrick - viņš laipni
piedāvāja mūs savākt jebkurā vietā Gap, jo pats dzīvo ārpus pilsētas. Šī man
likās ērta vieta gaidīšanai, kā arī viegli pieejama vieta viņam kā šoferim.
Kad Patrick beidzot ieradās, izrādījās, ka viņš tieši šodien pārvācas uz
jauno dzīvesvietu. Viņš bija ieradies no Normandijas, pieveicot teju 1000 km,
ar īrētu busiņu, kas pilns ar mēbelēm un citām mantām. Nezinot, ka uzradīsimies
arī mēs, viņš jau laicīgi palīgā uz kravāšanos bija uzaicinājis Vaunieres
biroja komandu, jo viens pats gultu un ledusskapi no mašīnas neizkrautu. Palīgā
saucienam atsaucās Laura un Benjamin. Ha, ha, atkal jau Laura!! Šķiet, ka viņa
mums seko! Nu re, tagad viņam būs par diviem palīgiem vairāk!
Kad Laura un Benjamin iebrauca pagalmā, redzot mūs jau tur priekšā, viņi
izskatījās manāmi pārsteigti. Laura smējās: "Jūs esat visur!". Ha,
ha, taisnība.
Protams, ka sekojot franču labākajām tradīcijām, pie darba uzreiz
neķērāmies, bet gan sākām ar uzkodām un pļāpāšanu pagalmā. Runājām par šo,
runājām par to, visi ierēcām par Patrick svaigākajām ziņām, ka Narek (armēņu
brīvprātīgais, ar ko kopīgi strādājām Vaunieres) tagad Parīzē strādā armēņu
maizes veikalā. Benjamin smējās: "Jā, jā, kā tad, viņš tirgo maizi. Droši
vien ienāk pircējs un saka - man lūdzu... 2 gramus...maizes... Ha, ha,
ha!". Nu jā, vienmēr esam Narek saukuši par mūsu armēņu mafiozo. Kā nekā,
Parīzē viņš par 2000 EUR ticis arī pie latviešu auto vadītāja apliecības, ko
Patrick redzējis savām acīm.
Uzzināju, ka šogad Vaunieres būs īsts mūzikas festivāls. Laura smējās, ka es
izvēlējos nepareizo laiku brīvprātīgā darba veikšanai, bet es smējos, ka
izvēlējos nepareizo laiku brīvdienām... Būtu to zinājusi ātrāk!
Pēc tam kopīgiem spēkiem ātri vien visas mantas sanesām Patrick jaunajā
mājvietā.
Vēlāk turpinājām pasēdēšanu un pļāpāšanu dārzā, līdz Laura un Benjamin devās
prom. Tad pārvācāmies uz iekštelpām. Forši papļāpāt ar Patrick, baigi pozitīvs
cilvēks!
Patrick priecājās, ka pirmo nakti jaunajā mājvietā viņam nenāksies pavadīt
vienam pašam. Viņš mums piedāvāja rītdien palikt līdz pusdienām. No rīta viņam
jādodas atdot īrētais busiņš un jāapmeklē viena sapulce, bet pēc tam varēsim kopīgi
pagatavot pusdienas. Izklausījās labi, piekritām.
He, he, kā noveicās uztrāpīt tieši uz dienu, kad Patrick ievācas! Nekad
neesmu nevienam palīdzējusi ievākties jaunā mājvietā, kāpēc gan lai pirmā reize
nebūtu Francijā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru