sestdiena, 2016. gada 16. jūlijs

2016. gada 21. jūnijs. Ceļojums uz Franciju. 2. diena. Stopēšana


Pa nakti Warsaw lidostā bija gana laba gulēšana, es pat teiktu - ērtākā lidosta, kurā esmu gulējusi!

Geneva lidostā atbrīvojāmies no vairs nevajadzīgajām lidojuma biļetēm, kad blakus pamanījām automātu, no kura visi ņem kaut kādus talonus. Kas tas? Izrādījās, ka tur var dabūt bezmaksas 80 min derīgu biļeti visam sabiedriskajam transportam Geneva, uzrādot savu lidojuma biļeti! Ooo! Kāda lieliska ideja! Labi, ka Mārtiņš bija izdrukājis rezerves biļetes, a ta manis izprintētās nupat jau bijām sadriskājušu sīkos gabaliņos. 

Izejot uz ielas nācās secināt, ka ārā ir apmācies un smidzina. Devāmies uz busu, kas aizveda mūs virzienā uz šoseju, no kuras varēsim sākt stopēt uz Franciju. 

Kādu laiku stāvējām, neviens mums nepievērsa lielu vērību. Tad mūs savāca čalis no Lielbritānijas. Viņš bija ieradies pakaļ savai māsai, kura vairākus gadus dzīvo Francijā, nesen dzemdējusi bērnu, tagad viņš māsu aizvedīs paciemoties pie radiem Lielbritānijā. Viņam brīžiem īsi nebija skaidrs, kur jābrauc, tā nu kopīgi maldījāmies. Pārsteidzošā kārtā puisis zināja gana daudz faktus par Latviju, bet tad izrādījās, ka viņš nez kāpēc iedomājies, ka Latvija atrodas kaut kur zem Polijas. Ak, kāda vilšanās... He, he. Viņš mūs veda labu gabaliņu. Izlaida laukā vienā skaistā ciemā un teica, ka ja pēc pusotras stundas mēs joprojām tur stāvēsim, tad viņš mūs aizvedīs līdz Grenoble. Kāds laipns piedāvājums!

Blakus esošajā lielveikalā nopirkām nedaudz pārtikas, un tad turpinājām stopēt. Mūs paņēma viens puisis, kurš solīja aizvest līdz labākam krustojumam, angliski lāga gan nerunāja.

Pēc tam mūs nelielu gabaliņu paveda sieviete, kura vispār nerunāja angliski.

Kāds vīrietis uz ielas, redzot mūsu stopējamo zīmi, ieteica kur mums labāk stāvēt, lai palielinātu savas izredzes. Klausījām viņa ieteikumam, bet nonācām vietā, kur šoferi īsti nedrīkst apstāties. Bet jāpiekrīt, mašīnu te bija daudz vairāk. 

Pēc neilga laiciņa mūs paņēma sieviete, kas aizveda līdz Grenoble. Pilsētā viņa ilgi meklēja, kur lai mūs labāk izlaiž. 

Stāvējām, stāvējām, pat mainījām zīmes ar dažādiem uzrakstiem, bet cilvēku reakcija bija dīvaina. Viens vīrietis, kurš brauca pretējā virzienā, apturēja mašīnu un teica, ka šeit mēs vēl tā veselu mūžību stāvēsim, mums jāiet citur, izstāstīja arī kur tieši. 

Tur mūs salīdzinoši drīz paņēma sieviete, kura angliski runāja bez akcenta, un aizveda būs krietnu gabaliņu.

Stāvējām aiz satiksmes apļa. Mūsu virzienā diži daudz mašīnu nebrauca. Pēc kāda mirkļa apstājās fūra, aizgājām pie šofera, bet izrādījās, ka viņš apstājies, lai labotu mašīnu, nevis uzņemtu mūs. Ups!!
Francija, stopējot uz Vaunieres
Francija, stopējot uz Vaunieres

Pēc tam mūs diezgan tālu aizveda sieviete, kas angliski runāja minimāli. Bijām jau salīdzinoši tuvu Vaunieres.

Pēc kāda laiciņa mūs uzņēma fūra, ko iepriekš šoferis bija labojis. Saprotot, ka mēs nerunājam ne franciski, ne itāliski, šoferis izskatījās mazliet vīlies. Šķiet, ka viņš iepriekš savu mašīnu lāga nebija salabojis, jo uz šī ceļa auto brauca pagalam lēni, brīžiem, kad ceļš vijās kalnup, tā vilkās vien uz kādiem 10 km/h. Pēkšņi atklājās, ka šoferis mazliet kaut ko māk pateikt arī krieviski. Tā nu viņš ar mums centās izklaidēties pa pusei angliski, pa pusei krieviski, kamēr mašīna turpināja vilkties lēni kā gliemezis. Viņš izmisīgi gribēja panākt, lai pierakstu viņa e-pasta adresi. Pieklājības dēļ izlikos, ka to daru, lai gan.... He, he. Nesaprotu, ja pat klātienē mūsu saprašanās bija nosacīta, kur daudz palīdz arī žesti, tad ko tad viņš gaidītu no e-pasta? Dīvaini, dīvaini. Bet laikam tādi jau tie tālbraucēji ir. Lieki piebilst, ka mašīnas salons izskatījās pēc izgāztuves. Lai nu kā, nav ko te noķengāt šoferi, jo viņš mūs aizveda līdz vietai, no kurienes Vaunieres jau bija šodienas laikā kājām sasniedzamā attālumā.
Francija, stopējot uz Vaunieres
Francija, ejot ar kājām uz Vaunieres

Piedāvāju Mārtiņam doties uz ciemu nevis pa auto ceļu, kuru noteikti vēl redzēsim n-tās reizes, bet gan pa kalnu taku La Fontarasse. Mana skrienamā taka. Ak, cik spocīgi atkal atrasties uz šīs takas! Vietām varēja manīt, ka neilgu laiku atpakaļ te bijuši stipri lieti, arī ūdenskrituma šķērsošanai vilku apavus nost, lai gan nekad agrāk pēc tā nav bijusi vajadzība. Takai beigās vienmēr bijis tāds mazliet bailīgāks posms, kur jāšķērso ļoti stāvs šķembu nogruvums, bet visu laiku, kamēr es dzīvoju Vaunieres, tur vienmēr bija iemīta taciņa, tāpēc šķērsošana nebija tik briesmīga. Kad beidzot sasniedzām šo bīstamāko posmu un Vaunieres bija teju ar rokām aizsniedzams, atklājās, ka smagie lieti taku ir pamatīgi papostījuši un neizskatījās, ka kāds te vispār ir gājis. Mēģinājām tikt uz priekšu. Pat posms, kurš nekad nav licies bīstams, lietus dēļ bija izskalots tā, ka jau šķita visai nedrošs. Parasti visbīstamākais posms šoreiz vispār nebija izejams. Liku kāju, bet lai kā grozītu, jutu, ka tai nebūs gana spēcīgs atbalsts, lai atrautu un uz priekšu pārvietotu otru kāju, kas vēl pagaidām bija nobāzēta puslīdz stabilā vietā. Jutu, ja mēģināšu to darīt, pāris sekunžu laikā aizslīdēšu kaut kur tālu, tālu lejā gravā, kas visticamāk nozīmētu beigas. Pat tikai mēģinot kājai atrast atbalstu, varēja just, kā pamats vienkārši slīd prom. Sapratām, ka jādodas atpakaļ un katrā ziņā ar tik smagām somām tur pat nav cerību tikt pāri. Lai gan šaubos, ka bez somām tas būtu iespējams. Pat atpakaļ iešana, ņemot vērā, cik tālu šajā posmā jau bijām ielīduši, nemaz nebija tik viegla, bija pamatīgi jāsakoncentrējas. Ak, vecā labā La Fontarasse mani šoreiz pamatīgi pievīla. Kā tad tā? Vai ciems mūs negaida?
Francija, La Fontarasse, ejot ar kājām uz Vaunieres
Francija, La Fontarasse, ejot ar kājām uz Vaunieres

Nekas cits neatlika, kā kātot visu šito gabalu atpakaļ un tad vilkties augšup pa ceļu. Kad bijām tikušu ceļam apmēram pusē, dzirdējām, ka brauc mašīna. Šoferis prasīja, uz kurieni mēs, teicu, ka uz Vaunieres. Viņš teica, lai lecam iekšā. Abi braucēji mazliet piekārtoja mantas, mēs kaut kā iespraucāmies mašīnas bagāžniekā, kur diži daudz vietas nebija. Izrādījās, ka šis ir jaunais franču brīvprātīgais un viņa draudzene, kas atbraukusi pie viņa ciemos. Kad francūzim pateicu savu vārdu, viņš teica, ka laikam esot par mani ko dzirdējis un vai es gadījumā nespēlēju kādu arfai līdzīgu instrumentu. Ooo, nostāsti par kokli ciemā vēl turpina klīst!

Pirmo ciemā satikām Benjamin. Viņš bija ceļā uz miskasti ar atkritumu maisiem pilnām rokām. Nosmējos, ka nekas nav mainījies. Viņš teica: "Emm... īstenībā ir gan mainījies. Tonnes ir mirusi. Vienā dienā aizgāja prom un vairs neatnāca atpakaļ, kā jau veci suņi to mēdz darīt". Ko??? Es tik ļoti gribēju viņu atkal satikt! Šeit jāpiemin, ka Tonnes bija apmēram 17 gadus vecs kaimiņa aitu suns, kas īstenībā dzīvoja mūsu ciemā. Toones sava vecuma dēļ šķita kā ciema dvēsele, kas piedzīvojusi tik daudz notikumu - cilvēki no visām pasaules malām, traki pusaudži, vasaras festivāli, skarbas ziemas un tā tālāk. Un Toones visam pa vidu. Bet tagad... Toones vairs nav. Šķiet ar viņu nomirusi arī kāda daļiņa ciema. Lai gan kaut kad agrāk bijām runājuši, ka tieši šāda nāve - cēlā vientulībā aiziet kaut kur kalnos - viņai vislabāk piestāvētu. 

Ar Mārtiņu aizgājām kempinga vietā uzcelt telti un beidzot no pleciem novelt smagās somas. Tad devāmies baudīt dušas priekus. Kad no dušas gājām atpakaļ uz telti, kāds tumsā (jau kad ieradāmies bija pilnīga tumsa) nolamājās, bet tad prasīja: "Solveiga?". Izrādījās, ka bijām nobiedējuši Dju Dju, kurš dikti priecājās mani atkal redzēt. Brīnums, ka viņš mani tumsā vispār atpazina!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru