No rīta kārtīgi izgulējāmies, tad devāmies atpakaļ uz Boulc un no turienes
uz priekšu, lai sasniegtu ceļu uz Die. Jā, ģeniāls nosaukums pilsētai, ja to
pārtulko uz angļu valodu. Drīz vien nonācām pie apmēram 800 m gara auto tuneļa.
Sasodīts. Protams, ka ietve, kas paredzēta gājējiem, tur nebija. Vecajā kartē,
ko bijām paņēmuši no Vaunieres (apmēram 80. gadu izdevums) šāds tunelis nebija
iezīmēts, bet attēlots parasts ceļš. Blakus tunelim ieraudzījām veco ceļu un
izlēmām mēģināt veiksmi ejot pa to. Tas gan bija sen nelietots, stipri
aizaudzis un nogruvumiem pilns. Vienā brīdī vecais ceļš bija pārāk nogruvis,
lai pa to turpinātu ceļu, turklāt nebija zināms, vai aiz nākamā līkuma tas
neizskatīsies vēl biedējošāk. Tieši blakus šai vietai bija jaunā tuneļa
avārijas izeja. Ielūrējām iekšā un pēc dažiem metriem nokļuvām pašā tunelī.
Šajā posmā tam gar malām bija pat kaut kas līdzīgs šaurai ietvei. Hmm... Citu
variantu jau īsti nebija, mums vajadzīgajā virzienā mašīnas praktiski nebrauca,
tā mēs uz ceļa stopējot visu dienu varētu nostāvēt, jātiek uz lielā ceļa. Izvēlē
starp sagruvušo veco ceļu ar nezināma paskata turpinājumu vai auto tuneli,
uzvarēja tunelis. Ieslēdzām pieres lukturīšus un pa šauro "ietvi"
nadzīgi diebām uz priekšu. Labi, ka daudz mašīnu nebrauca, bet tās pašas retās
auto sataisīja šaušalīgu troksni. Ha, ha, šoferi šķita izbrīnīti par mūsu
atrašanos tunelī. Kāds tur brīnums! Kad tuneļa galā beidzot bija samanāma
gaisma, "ietve" izbeidzās. Ak nē... Pusceļā līdz izejai bija redzama
iedobe ar avārijas durvīm. Izlēmām pa vienam skriet līdz durvīm. Pirms to darīt,
ilgi stāvējām, klausījāmies un centāmies saprast, vai nebrauc kāda mašīna.
Veiksmīgi izdevās tikt līdz izejai. Uhh, nu gan piedzīvojums!
 |
| Francija, auto tuneļa avārijas izeja |
 |
| Francija,auto tunelis |
Aizčāpojām līdz galvenajam ceļam. Mums paveicās, ka tieši tajā vietā bija
kabatiņa, kur auto var piestāt, jo principā tas ir kārtīgs kalnu ceļš - šaurs
un līkumots, ar daudziem tuneļiem. Tikai... ai, kāda cepešpanna tur valdīja.
Un... uz ceļa praktiski neviena auto... Lielākā daļa, kas brauca, devās pretējā
virzienā. Briesmīga sajūta, kad tu stāvi uz ceļa, bet pat lāga nav neviena
auto, ko mēģināt nostopēt, turklāt skaidri zināms, ka šis jau nu nav ceļš, pa
kuru var kaut kur doties ar kājām, ja vien negrib riskēt tikt nobraukts. Kad
jau saulē bijām pamatīgi izcepušies, no mūsu pieveiktā tuneļa izbrauca mašīna,
parādīju tai mūsu zīmi un auto apstājās. Jā!! Iekšā sēdēja omulīga ome ar
mazmeitu. Pēc brīža Mārtiņš atskārta, ka uz ceļa aizmirsis savu fotokameru.
Sasodīts!! Mēģinājām to izskaidrot sievietei, bet viņa lāga nesaprata. Vairākas
reizes to viņai lēni atkārtoju, līdz mazmeita viņai manis teikto pārtulkoja uz
franču valodu. Ome tikai nosmējās un tā vietā, lai mūs vienkārši izsēdinātu no
auto, ļaujot pašiem tikt ar ķibeli galā, apgrieza auto riņķī un aizbrauca līdz
mūsu savākšanas vietai, kur laimīgā kārtā kamera vēl bija atrodama. Pēc tam
viņa mūs aizveda līdz mūsu pirmajam galamērķiem Die.
Die gribējām atrast lielveikalu, lai iepirktu pārtiku tuvākajām dienām, bet
info centram bija pusdienu pārtraukums, tā nu nolīdām ēnā atdzesēties. Pēc tam
noskaidrojām, kur ir veikals, cauri vecpilsētai uz to aizlīkumojām. Pēc tam
parkā iepiknikojām, tad devāmies stopēt.
 |
| Francija, Die |
Ātri vien nostopējām kravas furgoniņu, kur abi brīvie sēdekļi bija pilni ar
dažādiem priekšmetiem, bet šoferis mums speciāli atbrīvoja vietas. Tiesa, man
nācās sēdēt kaut kādās tabakas atliekās. Viņš pat labi runāja angliski! Viņš
mūs aizveda līdz vietai, kur līdz Felicitas ciemam palikuši vien 6 km.
Es smējos, ka tik mazu distanci kauns stopēt, bet sapratām, ka gājējiem uz
šī ceļa nav jau īsti kur palikt, būtu jābrien pa baigo zāli.
Ātri vien nostopējām sievieti, kura runāja angliski un devās tieši uz mums
vajadzīgo ciemu. Ciemā nokļuvām ātrāk, nekā Felicitas solījās būt mājās, tāpēc
aizgājām līdz upei. Atrast piekļuvi upei nemaz nebija tik vienkārši, viss apjozts
ar elektriskajiem žogiem. bet beigās izdevās.
 |
| Francija, Recoubeau |
 |
| Francija, Recoubeau |
Pēc tam devāmies pie Felicitas. Viņa dzīvo skaistā vietā ar skatu uz
kalniem, viņas istaba ir pusapaļā tornītī, bet dzīvokļa biedrene - mūziķe, kas
spēlē daudzus, daudzus instrumentus. Forši atkal satikt Felicitas!
Izrādījās, ka šovakar ieradīsies arī Laura (brīvprātīgo koordinatore
Vaunieres) ar savu čali, Dju Dju (tehniskais vadītājs Vaunieres) ar sievu un
mazuli, kā arī divi Felicitas draugi. Kārtīga vasaras vakara ballīte uz
balkona. Tāds īsti francūzisks vakars ar uzkodām. Patīkami, ka visi centās
runāt angliski. Ai, tik jauki atkal piedzīvot šo franču dzīves baudīšanu
- smiekli, sarunas, uzkodas ar kalnu skatiem fonā.... Vienkārši mirkļa un
dzīves baudīšana!
 |
| Francija, Recoubeau - skats uz Felicitas māju |
 |
| Francija, Recoubeau - Felicitas viesistaba |
 |
| Francija, Recoubeau - skats no Felicitas balkona |
Vēlāk visi kopīgi devāmies uz nelielu ciemu, kur notika vienas asociācijas
bāra - kultūras telpas slēgšanas ballīte. Mmm, lieliska dzīvā dejojamā mūzika
zem zvaigžņotām debesīm pašā ciema vidū uz ielas, mākslinieka uz vietas radītas
video projekcijas uz pretējās ēkas sienas, noslēgumā DJ spēlēta rokenrola
mūzika no vecām platēm. Izcili! Sapratu, cik gan ļoti man pietrūkst šie mazo
ciematu kultūras pasākumi, koncerti un dejas! Agrāk dikti sūdzējos, ka franči
ir slinka tauta, tomēr mums no viņiem būtu jāpamācās, kā baudīt dzīvi. Tik
lieliski, ka ciema vidū uz ielas notiek dejas ar dzīvo mūziku! Tāds azarts un
dzīvesprieks! Šādi pasākumi ļauj pa īstam izbaudīt kultūru un piedod ceļojumam
īsto garšu.
 |
| Francija, ielu ballīte |
 |
| Francija, ielu ballīte |
Pēc garās un karstās dienas bijām noguruši. Kad Laura ar savu puisi devās
prom, piekritām viņu aicinājumam mūs aizvest atpakaļ uz Felicitas māju. Mums
bija vairākas iespējas - pagalmā uzsliet savu telti, gulēt Felicitas dzīvokļa
biedrenes busiņā, gulēt uz matrača viesistabā. Izvēlējāmies pēdējo variantu, jo
ēka bija visvēsākā vieta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru