Rītu sāku vienatnē aizejot uz fotopunktu. Interesanti, ka lērums violetu puķu saaudzis tieši tur, it kā vieta mani gaidītu. Zinu, zinu, muļķīgas iedomas, bet ļaujiet papriecāties, hi, hi.
 |
| Francija, Vaunieres - mans fotopunkts |
 |
| Francija, Vaunieres - skats no mana fotopunkta |
Sakrāmējāmies, atvadījāmies no Asia, Laura, Dju Dju. Darbīgās vasaras
sezonas sākums, ciemā ieradušies daudzi cilvēki, tāpēc Laura atvainojās, ka
viņai nav laika mūs aizvest līdz šosejai.
Kādu laiciņu bijām stāvējuši uz ceļa, kad mūs paņēma viens vīrietis, kurš
labi runāja angliski. Viņam vajadzēja braukt uz Aspres sur Buech, teicu, lai
izlaiž mūs pirms lielā krustojuma. Viņš teica, ka viņam jābrauc caur Veynes. Es
teicu, ka otrs ceļš viņam sanāks daudz īsāks, lai laiž mūs laukā un brauc tur.
Viņš sazvanīja savu draugu, un beigu galā abi sarunāja satikties Veynes. Re, kā
mums tomēr paveicās.
Veynes gribējām nopirkt pārgājienu karti, bet diemžēl mums vajadzīgā reģiona
kartes nebija. Vismaz sapirkām ēdienu visām pārgājiena dienām. Uhh, atkal
smagas somas.
Pēc tam mūs savāca čalis, kurš angliski runāja ļoti minimāli, bet Gap mūs
aizveda līdz pašam info centram. Tur noskaidrojām, kur varam nopirkt pārgājienu
kartes. Pa ceļam uz veikalu man uz rokas uztaisīja putns. Pēē!! Labi, ka tā
nebija liela pļeka, bet tikai maza daļiņa, kas atleca no jumta, bet tāpat sūds
svilināja roku. Veikalā esošās kartes bija tikai daļēji derīgas, turklāt
maksāja 12 EUR! Gājām uz otru ieteikto veikalu - veco, labo "Decathlon".
Kamēr Mārtiņš veikalā meklēja karti, tikmēr es rakstīju turpmākās stopēšanas
zīmes. Šajā veikalā Mārtiņam izdevās atrast karti visam nacionālajam parkam,
turklāt tikai par 7,90 EUR.
Mūs uzņēma mašīnā, kurā varējām knapi iespiesties, jo tur jau bija 3
cilvēki. Izskatījās pēc ballīšu tipa cilvēkiem, jābrīnās, ka tādi uzņem
stopētājus. Viņi paveda tikai nelielu gabaliņu, bet labi, ka tā, jo viņi mašīnā
smēķēja, un izkāpuši laukā mēs smirdējām pēc cigarešu dūmiem.
Pēc tam mūs savāca jauka sieviete, kas labi runāja angliski, bet viņas
bremzēšanas paradumi gan bija dīvaini - kad nebija jābremzē, tad bez iemesla
bremzēja, bet kad bija jābremzē, knapi paspēja to izdarīt. Ļoti ekstravaganti
rozā sēdekļa pārvalki, dīvainas dekorācijas un arī visai košs tērps pašai, bet
galvenais, ka jauks cilvēks.
Pēc tam staigājām turpu šurpu, cenšoties atrast vietu stopēšanai. Pie
šosejas bija sēta, kas vēlāk pārauga mūrī. Pa blakus ceļu aizgājām līdz vietai,
kur spriežot pēc mobilā telefona kartes, ceļam bija jāšķērso šoseja, bet...
ceļš pagāja zem šosejas caur tuneli. Sasodīts. Griezāmies atpakaļ. Par laimi
atradām avārijas stāvvietu, kas bija ērta vieta, kur apstāties mašīnām. Ļoti
ātri nostopējām vienu pāri, kas labi runāja angliski.
 |
| Francija, ceļā uz Chateau Queyras |
 |
| Francija, ceļā uz Chateau Queyras |
Nākošie mūs paķēra divi čalīši, kas paši lāga nezināja, kur brauc, bet
paveda mūs kādu gabaliņu.
Pie lielā krustojuma mūs paņēma viens puisis, kurš angliski nerunāja, bet
aizveda mūs gana tālu, šķiet, ka pat tālāk nekā viņam pašam vajadzēja.
Tur nogaidījām vairāk nekā 30 minūtes, bet pa ceļu brauca maz mašīnu, nav
jau nekāds brīnums, plkst. 20:30. Stulbi iesprūst, kad līdz galamērķim palikuši
vien kādi 20 km...
Izlēmām meklēt telts vietu, ko atradām uz viena paugura. Blakus teltij -
lavandu puduris.
 |
| Francija, ceļā uz Chateau Queyras |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru