...un piedzīvojumi turpinās!!!: 2016. gada 23. jūnijs. Ceļojums uz Franciju. 4. diena. Atkalredzēšanās ar pasaulē mīļāko vietu

No rīta saģērbāmies un atvadījāmies no Patricia. Viņa gan mums piedāvāja brokastis, bet negribējām viņai izrīt visu māju. Ilgi, ilgi apskāvāmies. Protams, neizdevās izvairīties no asaru plūdiem. Viņa teica: "You must go. And - a bientot!". Tieši tā - "a bientot" jeb "uz drīzu redzēšanos"! Ai, bija tāds prieks viņu satikt, bet tik skumji atvadīties. Patricia ir iedvesmojošākais cilvēks, ko jebkad esmu satikusi.

Nu ko, atpakaļ uz ceļa. Viena stilīga sieviete mūs aizveda līdz La Faurie. No turienes ar kājām čāpojām uz Marmites du Diable - upes izskalotām gropēm klintīm, kas ir perfektas atvēsinošai peldei. Diena atkal bija cepinoši karsta, bet ūdens - ledaini auksts. Brrr!! Pat grūti ielīst! Kaut kā tomēr aukstumu izdevās pārvarēt, varējām kārtīgi izplunčāties un sataisīt viens otram ūdenskritumus, aizsprostojot ūdens straumi un tad pēkšņi palaižot to vaļā.

Vēlāk Mārtiņam ūdenī iekrita ūdens pudele, tomēr par spīti viscaur slidenajai klintij, pie tās kaut kā izdevās tikt klāt. Pēc brīža tieši tas pats negadījums notika ar mazo ūdens pudeli. Ar akmeņiem izdevās to noplunkšķināt uz viszemāko baseinu, no kurienes to varēja viegli izdabūt.

Es paliku ēnā rakstīt piezīmes, bet Mārtiņš devās augšup mazliet vairāk izpētīt šo vietu. Man nebija motivācijas lielajā karstumā kāpelēt tur, kur jau esmu bijusi.

Francija, La Faurie, Marmites du Diable

Pēc tam devāmies atpakaļ uz ceļa. Tā kā uz šosejas ar stopēšanu neveicās, devāmies uz La Faurie, kur pēc kāda laiciņa apstājās viena sieviete. Viņai pat nācās pārkrāmēt pusi mašīnas, lai tajā mums izbrīvētu vietu.

Pēc tam ar lielām mokām kātojām augšup pa ceļu uz Vaunieres. Šodien saules gaismā izdevās iemūžināt, kā tad no malas izskatās La Fontarasse bīstamākais posms, kuru pirmajā dienā nemaz neizdevās šķērsot.

Francija, dodoties pa ceļu uz Vaunieres - skats uz La Fontarasse

Tāda bauda tikt dušā!! Atklājās gan viens nejauks fakts - ledainās peldes starplaikos sildoties saulē, bijām pamatīgi apsvilinājuši savu muguru plecu daļas. Auč! Cik banāls veids kā tikt pie saules apdeguma. Cik vien varu, tik slēpjos no saules - garo piedurkņu krekls, legingi, saulesbrilles, lakats. Un tagad - pavisam neapdomīga sildīšanās uz saules apspīdētām klintīm. Cik muļķīgi. Varu derēt, ka apdegušie pleci liks par sevi manīt, kad tiem tiks uzkrauta smagā soma.

Mūsu plāns šovakar doties uz Quigouret, palikt tur pa nakti, rītdien doties lejā uz Bonneval un tad jau redzēsim, cik tālu tiekam, bet ar mērķi tuvāko dienu laikā sasniegt vietu, kur dzīvo Felicitas (vācu - franču māksliniece, kas manā EBD vasarā Vaunieres bija galvenais pavārs).

Pārpakojām somas, novācām telti un - aidā! Mūs pārtvēra Benjamin, jautājot, kur tad atkal dosimies. Prasīju, vai viņš zina, kā nokļūt līdz Felicitas. Viņš teica, ka ir laba interneta lapa, kur pieejamas visas pārgājienu maršrutu kartes, bet internets bija pārāk lēns. Tomēr Benjamin birojā bija papīra formāta karte milzīgā rullī, pārfočējām nepieciešamo fragmentu, paņēmām vienu no vecajām kartēm un devāmies ceļā. Gan jau kaut kā līdz Felicitas nokļūsim.

Dikti grūti kāpt kalnā pēc tik nogurdinoši karstas dienas un jau tik daudziem noietiem kilometriem. Un jā, saules apdedzinātie pleci arī diemžēl jūtami.

Mums sekoja mušu bari, kas bildēs izskatās pēc NLO uzbrukuma.

Tik labi atkal soli pa solim tuvoties manam mīļajam Quigouret - mana mīļākā vieta pasaulē!!

Sagaidījām brīnumskaistu saulrietu un uzslējām telti. Līgo nakts. Bijām ieplānojuši dziedāt Līgo dziesmas, uzpīt vainagus, uzdancāt kādu latvju deju, bet... bijām tik noguruši, ka neko no tā vairs nespējām. Ja iepriekš man šķita būtiski šajā datumā izveidot improvizētus Līgos svētkus arī Francijā un to gribēju darīt tieši Quiguret virsotnē, tad šajā mirklī man tas šķita kaut kā nebūtiski. Visapkārt redzamie kalni man likās kā milzīgs vaiņags ap mums, bet saule - ugunskurs. Šogad tieši šādi izjutu Līgo - ar simbolisku kalnu vaiņagu un saules ugunskuru.