Kad pamodos, šķita, ka esmu
nogulējusi līdz kādiem plkst. 12:00, bet īstenībā bija tikai plkst. 09:00.
Devāmies uz biroju, kur satiku Sandrine, viņa dikti priecājās mani redzēt. Kā suvenīru visai biroja komandai uzdāvināju mūsu mūzikas CD. Mazliet papļāpāju ar Sandrine. Teicu, ka gribu šodien apciemot Patricia (franču valodas "skolotāju", kuru iepazinu EBD laikā), taču nevēlos, lai viņa zina, ka ieradīšos, tomēr kaut kā derētu pārliecināties, ka viņa tiešām būs mājās. Sandrine piezvanīja Patricia un teica, ka divi brīvprātīgie no brīvdienām atgriezušies ātrāk, nekā plānots, un šovakar labprāt dotos pie viņas uz franču valodas nodarbību. Patricia teica, ka viņa būs mājās ap plkst. 17:30. He, he, tā nu mēs bijām droši, ka viņa būs mājās, bet viņai nav ne mazākās nojausmas, kas īstenībā pie viņas uzradīsies. Pārsteigums!!
Sakravājām somas, telti atstājām, devāmies pa ceļu lejup uz šoseju.
Nežēlīgi karsta diena praktiski bez mākoņiem.
Sākām stopēt uz Veynes. Karsti. Nekādu panākumu, visi dragāja garām trakā ātrumā. Sākām iet uz priekšu, līdz atradām ēnainu vietu ar labu redzamību un punktu, kur auto apstāties. Nostopējām pavecu vīru ar izcilu angļu valodu, kurš šodien grasījās doties lidināties ar paraplānu un nakšņot kalnos kopā ar citiem paraplānistiem bez teltīm. Forši!! Viņš teica, ka sestdien jāpiesargās no negaisa. Vīrs mūs aizveda līdz lielajam krustojumam.
Piestāja jauns pāris, kuri paši īsti nezināja, kur brauc, bet izlēma mūs paņemt. Abi runāja angliski, bet smējās, ka ir vieni no retajiem frančiem, kas to dara. Viņi mūs aizveda līdz pat pašam lielveikalam.
Veikalā sapirkām zivju konservus un citu pārtiku, vēlāk kioskā - pastkartes.
Pēc iepirkšanās turpinājām stopēt. Nepagāja ne minūte, kā piestāja viens jauns puisis, kurš mūs aizveda līdz Aspres sur Buech - mūsu šodienas galamērķim.
Tā kā bija vēl pārāk agrs, lai dotos pie Patricia, tad piesēdām parkā zem sekvojas, rakstījām pastkartes un ceļojuma piezīmes. Izdzirdēju, ka sarunājas cilvēki, ieraudzīju, ka tur tuvojas Patricia ar kādu sievieti, uzreiz aizgriezos prom, lai viņa mani nepamanītu. Uff, šitā sagadīties!
Devāmies uz biroju, kur satiku Sandrine, viņa dikti priecājās mani redzēt. Kā suvenīru visai biroja komandai uzdāvināju mūsu mūzikas CD. Mazliet papļāpāju ar Sandrine. Teicu, ka gribu šodien apciemot Patricia (franču valodas "skolotāju", kuru iepazinu EBD laikā), taču nevēlos, lai viņa zina, ka ieradīšos, tomēr kaut kā derētu pārliecināties, ka viņa tiešām būs mājās. Sandrine piezvanīja Patricia un teica, ka divi brīvprātīgie no brīvdienām atgriezušies ātrāk, nekā plānots, un šovakar labprāt dotos pie viņas uz franču valodas nodarbību. Patricia teica, ka viņa būs mājās ap plkst. 17:30. He, he, tā nu mēs bijām droši, ka viņa būs mājās, bet viņai nav ne mazākās nojausmas, kas īstenībā pie viņas uzradīsies. Pārsteigums!!
Sakravājām somas, telti atstājām, devāmies pa ceļu lejup uz šoseju.
Nežēlīgi karsta diena praktiski bez mākoņiem.
Sākām stopēt uz Veynes. Karsti. Nekādu panākumu, visi dragāja garām trakā ātrumā. Sākām iet uz priekšu, līdz atradām ēnainu vietu ar labu redzamību un punktu, kur auto apstāties. Nostopējām pavecu vīru ar izcilu angļu valodu, kurš šodien grasījās doties lidināties ar paraplānu un nakšņot kalnos kopā ar citiem paraplānistiem bez teltīm. Forši!! Viņš teica, ka sestdien jāpiesargās no negaisa. Vīrs mūs aizveda līdz lielajam krustojumam.
Piestāja jauns pāris, kuri paši īsti nezināja, kur brauc, bet izlēma mūs paņemt. Abi runāja angliski, bet smējās, ka ir vieni no retajiem frančiem, kas to dara. Viņi mūs aizveda līdz pat pašam lielveikalam.
Veikalā sapirkām zivju konservus un citu pārtiku, vēlāk kioskā - pastkartes.
Pēc iepirkšanās turpinājām stopēt. Nepagāja ne minūte, kā piestāja viens jauns puisis, kurš mūs aizveda līdz Aspres sur Buech - mūsu šodienas galamērķim.
Tā kā bija vēl pārāk agrs, lai dotos pie Patricia, tad piesēdām parkā zem sekvojas, rakstījām pastkartes un ceļojuma piezīmes. Izdzirdēju, ka sarunājas cilvēki, ieraudzīju, ka tur tuvojas Patricia ar kādu sievieti, uzreiz aizgriezos prom, lai viņa mani nepamanītu. Uff, šitā sagadīties!
 |
| Francija, Aspres Sur Buech - sekvoja |
 |
| Francija, Aspres Sur Buech - sekvoja |
Uzkāpām pa trepītēm, Patricia kā
jau parasti logs bija atvērts. Redzēju, ka viņa sēž istabā kopā ar to pašu
sievieti, ar kuru bija parkā. Pastāvēju pie loga, kamēr viņa mani pamanīja, tad
pamāju. PĀRSTEIGUMS!! Ha, ha, ha, cik gan viņa bija šokēta un priecīga
vienlaikus!!!
Devāmies iekšā. Viņa nebeidza atkārtot, cik gan šis ir milzīgs un priecīgs pārsteigums. Viņas draudzene devās prom.
No Latvijas viņai atvedu mūsu mūzikas CD un upeņu balzamu. Viņa uzreiz gribēja dzirdēti disku, jo ir liela mūsu mūzikas un arī kokles fane.
Pēc tam devāmies laukā uz verandas, ilgi, ilgi sēdējām, pavakariņojām un klausījāmies viņas stāstos. Pārsteidzošā kārtā jāsaka, ka viņas angļu valoda bija labāka nekā agrāk. Tiesa, runāja viņa labāk nekā saprata, tāpēc nodevos viņas stāstu klausīšanai, nevis centos ko pati izstāstīt.
Mani vienmēr iedvesmojusi viņas attieksme pret dzīvi. Tā arī šī vakara laikā Patricia vairākas reizes atkārtoja, cik dzīve ir skaista. Viņa uzskata, ka slimība viņai dota tikai tāpēc, ka viņai ir kaut kas jāpārdomā. Viņa cer ar homeopātiskiem līdzekļiem veselību uzlabot, ļoti ceru, ka viņai tas tiešām izdosies. Apbrīnojami, ka cilvēks ar grūtībām pārvietoties ir daudz dzīvespriecīgāks un dzīvi mīlošāks par vidējo daudzumu cilvēku bez lielām veselības problēmām.
Viņas kā jau rakstnieces iztēle ir neizmērojama. Pat ja viņa fiziski nespēj nekur tālu doties (lai gan tomēr ar draugu palīdzību bieži dodas dabā), tomēr Patricia mīt daudz lielāks ceļotāja gars nekā lielākajā daļā cilvēku. Tik bagāta iekšējā pasaule!
Šķiet, ka viņas acīs ietilpst visa plašā pasaule, visas pasaules piedzīvojumi un brīnumi.
Patricia lika man izvēlēties vienu no viņas rotām. Tajā situācijā šķita, ka būtu nepieklājīgi atteikt. Nu man būs kāda piemiņas lieta no viņas.
Uz verandas nosēdējām līdz pat tumsai, kad tur sāka lidināties sikspārņi, bet tad devāmies gulēt.
Devāmies iekšā. Viņa nebeidza atkārtot, cik gan šis ir milzīgs un priecīgs pārsteigums. Viņas draudzene devās prom.
No Latvijas viņai atvedu mūsu mūzikas CD un upeņu balzamu. Viņa uzreiz gribēja dzirdēti disku, jo ir liela mūsu mūzikas un arī kokles fane.
Pēc tam devāmies laukā uz verandas, ilgi, ilgi sēdējām, pavakariņojām un klausījāmies viņas stāstos. Pārsteidzošā kārtā jāsaka, ka viņas angļu valoda bija labāka nekā agrāk. Tiesa, runāja viņa labāk nekā saprata, tāpēc nodevos viņas stāstu klausīšanai, nevis centos ko pati izstāstīt.
Mani vienmēr iedvesmojusi viņas attieksme pret dzīvi. Tā arī šī vakara laikā Patricia vairākas reizes atkārtoja, cik dzīve ir skaista. Viņa uzskata, ka slimība viņai dota tikai tāpēc, ka viņai ir kaut kas jāpārdomā. Viņa cer ar homeopātiskiem līdzekļiem veselību uzlabot, ļoti ceru, ka viņai tas tiešām izdosies. Apbrīnojami, ka cilvēks ar grūtībām pārvietoties ir daudz dzīvespriecīgāks un dzīvi mīlošāks par vidējo daudzumu cilvēku bez lielām veselības problēmām.
Viņas kā jau rakstnieces iztēle ir neizmērojama. Pat ja viņa fiziski nespēj nekur tālu doties (lai gan tomēr ar draugu palīdzību bieži dodas dabā), tomēr Patricia mīt daudz lielāks ceļotāja gars nekā lielākajā daļā cilvēku. Tik bagāta iekšējā pasaule!
Šķiet, ka viņas acīs ietilpst visa plašā pasaule, visas pasaules piedzīvojumi un brīnumi.
Patricia lika man izvēlēties vienu no viņas rotām. Tajā situācijā šķita, ka būtu nepieklājīgi atteikt. Nu man būs kāda piemiņas lieta no viņas.
Uz verandas nosēdējām līdz pat tumsai, kad tur sāka lidināties sikspārņi, bet tad devāmies gulēt.
 |
| Francija, Aspres Sur Buech, ciemos pie Patricia |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru