Pēdējo dienu uzticīgās pavadones nūjas no rīta atstājām pie vienas takas
sākuma - lai noder vēl kādam/-iem kalnu mīļotājam-iem, un tad ķērāmies pie
stopēšanas.
Līdz patālam ciemam mūs aizveda pensionāru pāris, kurš praktiski nerunāja
angliski, savukārt bez apstājas runāja savā starpā franču mēlē.
Šeit mūs sāka pārņemt nelielas bažas, jo pa ceļu praktiski nepārvietojās
neviena mašīna... Nogaidījām vairāk nekā stundu, toties tad mūs paņēma angliski
gana labi runājoša sieviete, kura mūs aizveda stipri tālāk, nekā bija rakstīts
uz mūsu šiltes, jo viņa brauca uz Grenoble. Braucām pa ļoti līkumainu ceļu, kas
ziemā ir slēgts, bet vasarā tur notiek „Tour de France”. Šajā reģionā visi ceļi
pilni ar velosipēdistiem, kas gatavojas šim braucienam.
Uz nākamā pagrieziena arī nostāvējām vairāk nekā stundu, cepinoties šausmīgā
saulē. Izlēmām sākt iet pa ceļu mums nepieciešamajā virzienā - tomēr labāk,
nekā stāvēt uz vietas, taču ātri vien atradām jauku ēnu. Nepagāja ne minūte, kā
mūs savāca viens puisis, kurš steidzās uz darbu, taču piedāvāja mūs pavest kādu
gabaliņu.
Stāvot šajā vietā sapratām, kāpēc iepriekšējā krustojumā bijām nogaidījuši
vairāk nekā stundu - šajā virzienā neviens nebrauc... Bezcerība svelmē. Izlēmām
doties pa ceļu uz priekšu līdz krustojumam, kur šim ceļam klāt pienāk vēl
viens, cerot šādi palielināt mūsu izredzes ieraudzīt mašīnas. Sākām iet, bet
brauca mašīna, parādīju tai zīmi un... šoferis apstājās! Vecs franču pāris,
vīrietis mazliet runāja angliski. Viņi sabīdīja savas mantas, atbrīvojot mums
vietu. Iekāpu mašīnā, man sekoja Mārtiņš, kurš ar somas sānkabatā esošo ūdens pudeli
netīšām aizķēra mašīnas durvju augšu, korķis no trieciena nolidoja nost, un
visi mašīnā iekšā sēdošie tika pie dušas. Ha, ha, ha!! Labi, ka abiem frančiem
tas šķita smieklīgi. Uhhh, bet kas pa ceļiem - vieni līkumu līkumi! Un kas pa
šoferi!! Tā lidoja, ka tik turies!! Bijām visnotaļ priecīgi, kad tikām no
mašīnas laukā. Visu laiku trakākais brauciens... Protams, paldies, ka viņi mūs
aizveda nudien garu gabalu.
Līdz Albertville mūs aizveda čalis, kurš klausījās foršu franču mūziku,
tikai žēl, ka no telefona, attiecīgi - sliktā kvalitātē. Puisis sarunās
nemēģināja ielaisties, kas mani absolūti apmierināja.
Kādu laiku stāvējām karstajā saulē, bija tik karsts, ka šķita - līdz ģībonim
vairs nav tālu. Pie mums pienāca sieviete, kura ieteica paiet pāris simtus
metru uz priekšu, kurš šim ceļam pienāk klāt vēl viens, tur mums ar stopēšanu
veiksies daudz labāk. Viņai bija taisnība - tur gana ātri nostopējām jaunu
franču pāri, kas mūs aizveda līdz pašai Annecy, kas arī bija mūsu šīs dienas
mērķis.
Annecy nopirkām mazliet ēdiena un devāmies uz kempingu. Mārtiņš šajā pilsētā
pirms kāda gada jau bijis, tāpēc zināja, kur kas atrodas.
Kad kempinga reģistratoram iedevu pasi, šis nobrīnījās: "Ooo, Lettonie!
Tad jau jums šeit tagad šķiet ļoti karsts, vai ne?". Un pats sēdēja
atdzesētā telpā ar ventilatoru. Protams, ka mums šeit ir karsti! Taču smieklīgākais
tikai sekoja. Ievadot datubāzē datus, viņam no valstu saraksta bija jāizvēlas
mūsu valsts, bet... izrādījās, ka kempinga datorsistēma Latviju nemaz
nepiedāvā. Interesanti! Viņš parādīja, ka nudien nav nekādu opciju izvēlēties
Latviju. Kopīgi nosmējāmies un pabrīnījāmies. Vīrs piedāvāja pie manas izcelsmes
valsts norādīt Somiju, jo viņa vārdiem sakot, "tā jau turpat vien
ir". Priecājos iepazīties, tagad esmu Solveiga no Somijas. Ha, ha. It
kā nepietiktu, ka cilvēki lielākoties nezina, kas tā tāda „Latvia, Lettonie,
Lettland, Lettonia” ir, tagad izrādās, ka pat dažas kempingu datu bāzes arī
šādu valsti neatpazīst...
Uzcēlām telti un devāmies uz dušām. Mmm... Tā bija bauda - beidzot, beidzot
ieiet dušā. Kopš pametām Vaunieres, mūsu vienīgā "duša" bija kalnu
upes ar ledusaukstu ūdeni.
Vakariņām saldajā uzkodām... šokolādi. Ņamm, jau vairākas dienas biju par to
sapņojusi.
Tik dīvaini atrasties kempingā, kur mudž citi cilvēki. Kur daba, kur vientulība?
Un vēl tā kaitinoši čurkstošā ēdiena smarža no citu cilvēku griliem, ai...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru